Atšķirības starp "Džeimss II, Anglijas karalis" versijām
m |
m |
||
| 64. rindiņa: | 64. rindiņa: | ||
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 16.09.1701. | | style="vertical-align: top; text-align: left;" | 16.09.1701. | ||
|} | |} | ||
| − | '''Džeimss II''' Stjuarts (''James II, King of England, Scotland and Ireland'' or ''Iacobus VII Stuart, King of Scotland'', 1633.-1701.), literatūrā dažkārt dēvēts arī kā '''Jakobs II''', '''Džeikobs II''', '''Jēkabs II''' - Jorkas hercogs, Olbanas hercogs, [[Skotijas karaliste|Skotijas]] karalis (kā '''Džeimss VII''', ''Iacobus II Stuart, King of Scots'') [[Īrijas karaliste|Īrijas]] un [[Anglijas karaliste|Anglijas]] [[karalis]] (1685.-1688.) | + | '''Džeimss II''' Stjuarts (''James II, King of England, Scotland and Ireland'' or ''Iacobus VII Stuart, King of Scotland'', 1633.-1701.), literatūrā dažkārt dēvēts arī kā '''Jakobs II''', '''Džeikobs II''', '''Jēkabs II''' - Jorkas hercogs, Olbanas hercogs, [[Skotijas karaliste|Skotijas]] karalis (kā '''Džeimss VII''', ''Iacobus II Stuart, King of Scots'') [[Īrijas karaliste|Īrijas]] un [[Anglijas karaliste|Anglijas]] [[karalis]] (1685.-1688.). |
'''[[Titulatūra]]s:''' | '''[[Titulatūra]]s:''' | ||
| 73. rindiņa: | 73. rindiņa: | ||
* 1.01.1665.-6 .02.1685.: ''His Royal Highness'' | * 1.01.1665.-6 .02.1685.: ''His Royal Highness'' | ||
* 6.02.1685.-16.09.1701.: ''His Majesty The King'' | * 6.02.1685.-16.09.1701.: ''His Majesty The King'' | ||
| + | |||
| + | Dzimis 1633. gada 14. oktobrī Sentdžeimsa pilī Londonā (''St. James's Palace, London'') karaliskajā ģimenē. Tēvs - karalis [[Čārlzs I, Anglijas karalis|Čārlzs I]], māte - [[Francijas karaliste|Francijas]] [[Princis|princese]] Henrieta Marija (''Henriette Marie'', [[Anrī IV, Francijas karalis|Anrī IV]] meita). 1644. gadā kļuvis par Jurkas [[Hercogs|hercogu]] (''Duke of York'', 1644.-1685.). [[Pilsoņu karš Anglijā|Pilsoņu kara]] laikā, pēc tam kad [[Parlaments|Parlamenta]] karaspēks 1645. gadā ieņēma Jorku, kopā ar brāļiem un māsām tika ieslodzīts. 1648. gadā izbēga no ieslodzījuma un rada patvērumu Francijā, Hāgā, 1649. gadā apmetās pie mātes Parīzē. 1652. gadā uzsāka militāro dienestu [[Maršals|maršala]] de Turēna (''Henri de La Tour d'Auvergne, vicomte de Turenne'', 1611.-1675.) pakļautībā. 1657. gadā pēc brāļa [[Čārlzs II, Anglijas karalis|Čārlzs]] lūguma (kurš bija noslēdzis draudzības līgumu ar [[Spānijas karalisti|Spēniju]]) devās uz Spāniju, kur turpināja militāro karjeru komandējot britu kontingentu. Izcēlās kaujā kāpās (Dinkerkas tuvumā) 1658. gada 14. jūnijā. Pēc [[Stjuartu restaurācija|Stjuartu restaurācijas]] saņēmis Skotijas Olbanas hercoga titulu (''Duke of Albany'', 1660.-1685.) un 1660. gada 3. septembrī salaulājās ar lēdiju Annu Haidu (''Lady Anne Hyde'', 1638.-1671.), Klarendonas [[Grāfs|grāfa]] Edvarda Haida (''Sir Edward Hyde, 1st Earl of Clarendon'') meitu. Iecelts par lordu virsadmirāli (''Lord High Admiral''), uzņemoties komandēt kara floti, kas viņa vadībā guva virkni spožu uzvaru pār holandiešu floti (pie Loustoftas 1665. gadā, Sautvoldas 1672. gadā u.c.). Kara flotē izgudrojis un ieviesis tādu novitāti kā signālizēšanu no kuģa uz kuģi ar karodziņu (naktī ar uguņu) palīdzību. Jaunajā pasaulē 1664. gadā viņam par godu holandiešiem atņemtā Jaunā Amsterdama tika nosaukta par Ņujorku. 1672. gadā pārgāja [[Katolicisms|katolicismā]] (sieva tika to izdarījusi neilgi pirms nāves 1671. gadā), izmantojot karaļa izdoto ''Deklarāciju par reliģisko toleranci'' (kas ierobežoja katoļu vajāšanu). Privātajā dzīvē nebija askēts un visai atklāti uzturēja romantiskas attiecības ar divām mīļākajām: lēdiju Arabellu Čērčilu (''Lady Arabella Churchill'', 1648.-1730.) un lēdiju Katrīnu Sedleju (''Lady Catherine Sedley, Countess of Dorchester, Countess of Portmore'', 1657.-1717.). Pēc 1673. gadā Parlamenta pieņemtā "Zvēresta akta" (''Test Act'') tika atstumts no valsts amatiem. 1673. gada 20. septembrī salaulājās ar Modenas princesi Mariju Beatriči (''Maria Beatrice Eleonora Anna Margherita Isabella d'Este'', 1658.-1718.). 1677. gadā pret viņa gribu tā vecāko meitu Mariju apprecināja ar Oranijas princi [[Viljams III, Anglijas karalis|Vilhelmu]] (''Willem van Oranje''), seno ienaidnieku holandiešu [[stadhaulders|stadhaulderu]] un [[Protestanti|protestantu]]. Laikā, kad valsts politisko dzīvi pāršalca histēriskā katoļu vajāšana, kam par iemeslu bija izdomātā "pāvestiešu sazvērestība", Džeimsa stāvoklis kļuva visai nedrošs un viņam pat nācās doties uz Nīderlandi, savukārt Londonā ''Kopienu palāta'' 1679. gadā pieņēma "Aktu par atcelšanu", lai liegtu viņam tiesības mantot troni (likumprojektu noraidīja ''Lordu palāta''). Pēc karaļa [[Čārlzs II, Anglijas karalis|Čārlza II]] nāves 1685. gadā viņš kāpa Anglijas tronī kā '''Džeimss II''', sastopoties ar Parlamentu, kas bija gatavs sadarboties visos jautājumos izņemot pieļaušanu katoļiem ieņemt valsts amatus. Apspiedis Monmutas hercoga (''James Scott, 1st Duke of Monmouth'') sacelšanos Anglijā un Argailas grāfa Kempbela (''Archibald Campbell, the Earl of Argyll'') sacelšanos Skotijā, karalis pievērsās valsts modernizācijai [[Absolūtisms|absolūtisma]] virzienā, pakāpeniski ierobežojot [[Pēru|pēru]] un Parlamenta pavaļu. Ārpolitikā izveidojās cieša militāra un ekonomiska sadarbība ar Franciju, abām valstīm izveidojot spēcīgāko aliansi Eiropā. Karaļa visai aso prātu, oraganizatora spējas un izlēmību neitralizēja viņa nespēja pieļaut diplomātiskus manevrus, kompromisus, neiecietība pret tukšvārdību un muļķību - tā rezultātā visai īsā laikā lielākā daļa Parlamenta deputātu nonāca izteiktā opozīcijā karalim, kurš valsti vadīja kā bija pieradis komandēt savu karaspēku. Svarīgs izrādījās arī ticības jautājums: protestantiskajam Parlamentam nebija pieņemams, ka karalis neslēpj savu reliģisko piederību, atklāti pieņem [[Pāvests|pāvesta]] [[Legāts|legātu]], atļāvis dibināt katoļu skolas un draudzes. 1688. gada 10. jūnijā piedzima princis Džeimss Francs Edvards, kurš uzreiz tika titulēts kā [[Velsas princis]]. Historiogrāfijā tradicionāli tiek uzskatīts, ka šī ziņa izraisīja pēru un Parlamenta opozīcijas sazvērestību, kas īstenoja novembrī t.s. [[Slavenā revolūcija|Slaveno revolūciju]], kuras rezultātā karalis Džeimss II tika padzīts no valsts, Parlamentam par monarhiem viņa vietā pasludinot Džeimsa II meitu [[Marija II, Anglijas karaliene|Mariju]] un znotu [[Viljams III, Anglijas karalis|Oranijas Vilhelmu]]. Karalis uz laiku rada patvērumu Francijā, kura neatzina šāda valsts apvērsuma leģitimitāti, un jau 1689. gadā ieradās Īrijā, kas bija saglabājusi tam uzticību (arī Skotija neatzina valsts apvērsumu, taču šajā laikā tās spēki cieta zaudējumus un visai drīz Viljama III armija to pakļāva). Tikai pēc [[Boinas kauja|kaujas pie Boinas]] (''Battle of the Boyne'') 1690. gadā, kurā Džeimsa II armija cieta sagrāvi, viņam nācās uz visiem laikiem pamest Lielbritāniju, taču [[Jakobiti|jakobitu]] opozīcija visās trijās karalistēs bija spēcīga vēl ilgi. Miris 16 September 1701. gada 16. septembrī, 67 gadu vecumā, Senžermēnas pilī (''Saint-Germain-en-Laye'') Francijā. | ||
{{Ksākums}} | {{Ksākums}} | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 11. marts, plkst. 09.00
| |
| valda | 06.02.1685.-11.12.1688.(16.09.1701.) |
| kronēšana | 23.04.1685. |
| sievas |
|
| bērni | lēdijai Annai Haidai: |
princesei Marijai:
| |
| ārlaulības bērni | lēdijai Arabellai Čērčilai:
|
lēdijai Katrīnai Sedlejai:
| |
| karaliskais nams | Stjuartu dinastija |
| tēvs | Čārlzs I |
| māte | Henrieta de Burbona |
| dzimis | 14.10.1633. |
| miris | 16.09.1701. |
Džeimss II Stjuarts (James II, King of England, Scotland and Ireland or Iacobus VII Stuart, King of Scotland, 1633.-1701.), literatūrā dažkārt dēvēts arī kā Jakobs II, Džeikobs II, Jēkabs II - Jorkas hercogs, Olbanas hercogs, Skotijas karalis (kā Džeimss VII, Iacobus II Stuart, King of Scots) Īrijas un Anglijas karalis (1685.-1688.).
- 14.10.1633.-6.02.1685.: Prince
- 27.01.1644.-6.02.1685.: The Duke of York
- 10.05.1659.-6.02.1685.: The Earl of Ulster
- 31.12.1660.-6.02.1685.: The Duke of Albany
- 1.01.1665.-6 .02.1685.: His Royal Highness
- 6.02.1685.-16.09.1701.: His Majesty The King
Dzimis 1633. gada 14. oktobrī Sentdžeimsa pilī Londonā (St. James's Palace, London) karaliskajā ģimenē. Tēvs - karalis Čārlzs I, māte - Francijas princese Henrieta Marija (Henriette Marie, Anrī IV meita). 1644. gadā kļuvis par Jurkas hercogu (Duke of York, 1644.-1685.). Pilsoņu kara laikā, pēc tam kad Parlamenta karaspēks 1645. gadā ieņēma Jorku, kopā ar brāļiem un māsām tika ieslodzīts. 1648. gadā izbēga no ieslodzījuma un rada patvērumu Francijā, Hāgā, 1649. gadā apmetās pie mātes Parīzē. 1652. gadā uzsāka militāro dienestu maršala de Turēna (Henri de La Tour d'Auvergne, vicomte de Turenne, 1611.-1675.) pakļautībā. 1657. gadā pēc brāļa Čārlzs lūguma (kurš bija noslēdzis draudzības līgumu ar Spēniju) devās uz Spāniju, kur turpināja militāro karjeru komandējot britu kontingentu. Izcēlās kaujā kāpās (Dinkerkas tuvumā) 1658. gada 14. jūnijā. Pēc Stjuartu restaurācijas saņēmis Skotijas Olbanas hercoga titulu (Duke of Albany, 1660.-1685.) un 1660. gada 3. septembrī salaulājās ar lēdiju Annu Haidu (Lady Anne Hyde, 1638.-1671.), Klarendonas grāfa Edvarda Haida (Sir Edward Hyde, 1st Earl of Clarendon) meitu. Iecelts par lordu virsadmirāli (Lord High Admiral), uzņemoties komandēt kara floti, kas viņa vadībā guva virkni spožu uzvaru pār holandiešu floti (pie Loustoftas 1665. gadā, Sautvoldas 1672. gadā u.c.). Kara flotē izgudrojis un ieviesis tādu novitāti kā signālizēšanu no kuģa uz kuģi ar karodziņu (naktī ar uguņu) palīdzību. Jaunajā pasaulē 1664. gadā viņam par godu holandiešiem atņemtā Jaunā Amsterdama tika nosaukta par Ņujorku. 1672. gadā pārgāja katolicismā (sieva tika to izdarījusi neilgi pirms nāves 1671. gadā), izmantojot karaļa izdoto Deklarāciju par reliģisko toleranci (kas ierobežoja katoļu vajāšanu). Privātajā dzīvē nebija askēts un visai atklāti uzturēja romantiskas attiecības ar divām mīļākajām: lēdiju Arabellu Čērčilu (Lady Arabella Churchill, 1648.-1730.) un lēdiju Katrīnu Sedleju (Lady Catherine Sedley, Countess of Dorchester, Countess of Portmore, 1657.-1717.). Pēc 1673. gadā Parlamenta pieņemtā "Zvēresta akta" (Test Act) tika atstumts no valsts amatiem. 1673. gada 20. septembrī salaulājās ar Modenas princesi Mariju Beatriči (Maria Beatrice Eleonora Anna Margherita Isabella d'Este, 1658.-1718.). 1677. gadā pret viņa gribu tā vecāko meitu Mariju apprecināja ar Oranijas princi Vilhelmu (Willem van Oranje), seno ienaidnieku holandiešu stadhaulderu un protestantu. Laikā, kad valsts politisko dzīvi pāršalca histēriskā katoļu vajāšana, kam par iemeslu bija izdomātā "pāvestiešu sazvērestība", Džeimsa stāvoklis kļuva visai nedrošs un viņam pat nācās doties uz Nīderlandi, savukārt Londonā Kopienu palāta 1679. gadā pieņēma "Aktu par atcelšanu", lai liegtu viņam tiesības mantot troni (likumprojektu noraidīja Lordu palāta). Pēc karaļa Čārlza II nāves 1685. gadā viņš kāpa Anglijas tronī kā Džeimss II, sastopoties ar Parlamentu, kas bija gatavs sadarboties visos jautājumos izņemot pieļaušanu katoļiem ieņemt valsts amatus. Apspiedis Monmutas hercoga (James Scott, 1st Duke of Monmouth) sacelšanos Anglijā un Argailas grāfa Kempbela (Archibald Campbell, the Earl of Argyll) sacelšanos Skotijā, karalis pievērsās valsts modernizācijai absolūtisma virzienā, pakāpeniski ierobežojot pēru un Parlamenta pavaļu. Ārpolitikā izveidojās cieša militāra un ekonomiska sadarbība ar Franciju, abām valstīm izveidojot spēcīgāko aliansi Eiropā. Karaļa visai aso prātu, oraganizatora spējas un izlēmību neitralizēja viņa nespēja pieļaut diplomātiskus manevrus, kompromisus, neiecietība pret tukšvārdību un muļķību - tā rezultātā visai īsā laikā lielākā daļa Parlamenta deputātu nonāca izteiktā opozīcijā karalim, kurš valsti vadīja kā bija pieradis komandēt savu karaspēku. Svarīgs izrādījās arī ticības jautājums: protestantiskajam Parlamentam nebija pieņemams, ka karalis neslēpj savu reliģisko piederību, atklāti pieņem pāvesta legātu, atļāvis dibināt katoļu skolas un draudzes. 1688. gada 10. jūnijā piedzima princis Džeimss Francs Edvards, kurš uzreiz tika titulēts kā Velsas princis. Historiogrāfijā tradicionāli tiek uzskatīts, ka šī ziņa izraisīja pēru un Parlamenta opozīcijas sazvērestību, kas īstenoja novembrī t.s. Slaveno revolūciju, kuras rezultātā karalis Džeimss II tika padzīts no valsts, Parlamentam par monarhiem viņa vietā pasludinot Džeimsa II meitu Mariju un znotu Oranijas Vilhelmu. Karalis uz laiku rada patvērumu Francijā, kura neatzina šāda valsts apvērsuma leģitimitāti, un jau 1689. gadā ieradās Īrijā, kas bija saglabājusi tam uzticību (arī Skotija neatzina valsts apvērsumu, taču šajā laikā tās spēki cieta zaudējumus un visai drīz Viljama III armija to pakļāva). Tikai pēc kaujas pie Boinas (Battle of the Boyne) 1690. gadā, kurā Džeimsa II armija cieta sagrāvi, viņam nācās uz visiem laikiem pamest Lielbritāniju, taču jakobitu opozīcija visās trijās karalistēs bija spēcīga vēl ilgi. Miris 16 September 1701. gada 16. septembrī, 67 gadu vecumā, Senžermēnas pilī (Saint-Germain-en-Laye) Francijā.
| Priekštecis: Čārlzs II |
Anglijas karalis 1685.-1689. |
Pēctecis: Marija II Viljams III |
Literatūra
- Ashley Maurice. The Glorious Revolution of 1688. - New York, 1966; ISBN 0-340-00896-2
- Belloc Hilaire. James the Second. - J.B. Lippincott Co, Philadelphia, 1928
- Callow John. The Making of King James II: The Formative Years of a King. - Sutton Publishing Ltd, Thrupp, Stroud, Gloucestershire, 2000; ISBN 0750923989
- The Life of James II. / Clarke James S. ed. - London, 1816
- Hallam Henry. The Constitutional History of England from the Accession of Henry VII to the Death of George II. - W. Clowes & Sons, London, 1855
- Harris Tim. Revolution: The Great Crisis of the British Monarchy, 1685–1720. - Penguin Books Ltd., 2006; ISBN 0713997591
- Kenyon J.P. The Stuart Constitution 1603–1688. Documents and Commentary. - Cambridge University Press, Cambridge, 1986; ISBN 0521313279
- MacLeod J. Dynasty the Stuarts, 1560–1807. - Hodder and Stoughton, London, 1999; ISBN 0340707674
- Macauley T.B. The History of England from the Accession of James the Second. - Penguin Books Edition, New York, 1968-1986; ISBN 0140431330.
- Miller J. James II. - Yale University Press, New Haven, 2000; ISBN 0-300-08728-4
- Prall Stuart. The Bloodless Revolution: England, 1688. - Anchor Books, Garden City, New York, 1972
- Royle T. The British Civil Wars: The Wars of the Three Kingdoms, 1638–1660. - Little, Brown, 2004; ISBN 0312292937
- Turner F.C. James II. - Eyre and Spottiswoode, London, 1948
- Waller Maureen. Ungrateful Daughters: The Stuart Princesses who Stole Their Father's Crown. - Hodder & Stoughton, London, 2002; ISBN 031230711X
- Szechi Daniel. The Jacobites, Britain and Europe, 1688-1788. - Manchester University Press, 1994; ISBN 0719037743.
- Marita A. Panzer. Englands Königinnen. Von den Tudors zu den Windsors. - Piper Verlag, München, 2003, ISBN 3-492-23682-0
Resursi internetā par šo tēmu
- The Glorious Revolution of 1688
- William Fitzhugh and His Chesapeake World, 1676–1701. / Davis R.B. Ed. - The Virginia Historical Society by University of North Carolina Press, Chapel Hill, 1963
- James II and VII - The Jacobite Heritage
- Find A Grave - King James II
- James II of England - Dictionary of National Biography. / Sidney Lee, editor - MacMillan & Co, 1892 (.pdf)
- The Scots Royal Lineage - The House of Stuart . / Burke's Peerage & Gentry
- Кокин Е.И. Влияние личности монарха на историческое развитие Великобритании
- Иаков II / К.Рыжов. Все монархи мира. Западная Европа
- Яков II - Энциклопедия Кругосвет
- Яков II (король Англии) - Словари и энциклопедии на Академике
- Каталог монет Якова II
- Готфрид Вильгельм фон Лейбниц. Британия при королях Карле II, Якове II, Вильгельме III.
