Atšķirības starp "Merovingu dinastija" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. oktobris, plkst. 13.31

Merovingi (fr. Mérovingiens, angl. Merovingians, vāc. Merowinger, Merovinger, kr. Меровинги) jeb garmatainie karaļi (lat. reges criniti) - franku karaļu dinastija, kas no V gs. līdz 751. gadam valdīja mūsdienu Francijas teritorijā, Franku valstī un franku karalistēs. VII gs., kad Merovingu dinastija un tās majordomi bija stipri novājināti iekšējās cīņās, radās iespēja izvirzīties Karolingu dinastijai.

Par pirmo zināmo saliešu franku vadoni pieņemts uzskatīt Hilderiku (Childeric, vad. ~ 457.-481.), leģendārā Meroveja dēlu. Kā Romas sabiedrotais, tas ar savu karadraudzi iekļāvās Egidija vadītajā romiešu karaspēkā karā ar vestgotiem, karoja Pāvila vadībā pret sakšiem. Savukārt pirmais jau valdnieka statusā bija viņa un Bazinas dēls Hlodvigs (Clovis, pie varas apt. 481.-511.) kurš, panāca, ka 486. gadā viņu par konungu ievēl ripuaru (Reinas un Mozeles upju baseinu piekrastes zemes ap Ķelni un Trīru) franki (inspirējis to vadoņa Sigiberta Klibā slepkavību un sodījis slepkavas), pēc tam par vadoni viņu atzina saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot vienotu franku agrīno valsti (lat. Regnum Francorum). 496. gadā kaujā pie Tolbiakas sakāva alemaņus, paplašinot savus valdījumus līdz Reinai. Ap 498. gadu Hlodvigs kristījās, kļūstot par leģitīmu monarhu garīdzniecības un galloromiešu aristokrātijas acīs. Īstenoja ekspansiju uz dienvidrietumiem, ilgstoši karojot ar vestgotiem, līdz tos galīgi sagrāva 507. gadā kaujā pie Vuaijē, pievienojot vestgotu zemes saviem valdījumiem. Par savu rezidenci Hlodvigs izvēlējās Parīzi. Sieva Hrodehilda (burgundu karaļa Gundobada brāļameita), dēli: Teodorihs, Hlodomers, Hildeberts un Lotars. Pēc Hlodviga I nāves valsts tika sadalīta 4 daļās ar valdnieku rezidencēm Reimsā (Teodorihs, valda 511.-534.), Orleānā (Hlodomers, valda 511.-524.), Parīzē (Hildeberts, valda 511.-558.) un Suasonā (Lotars I, valda 511.-561.), izveidojot 4 suverēnas karalistes. Visas 4 franku karalistes savā starpā sadarbojās, kopīgi karojot ar burgundiem (520.-530.), līdz izdevās tos sakaut un paklaut, kā arī atņemt karā ar Bizantijas impēriju aizņemtajiem ostgotiem Provansu. 558. gadā Lotaram I izdevās pakļaut brāļu zemes, atjaunojot vienotu valsti, taču arī viņam bija dēli - visa valsts tika uzskatīta par monarha īpašumu, - kā rezultātā pēc Lotara nāves valsts tika sadalīta 3 karalistēs: Burgundijā (valsts austrumdaļa, bijušās burgundu valsts zemes), Austrāzijā (valsts ziemeļaustrumu zemes, tai skaitā senās franku zemes Reinas un Māsas krastos) un Neistrijā (ziemeļrietumu zemes ar centru Parīzē). Dienvidrietumos bija Akvitānija, kas bija visu trīs karaļu kopīgs valdījums. Šī zemju dalīšana un vēlme atkal tās apvienot izraisīja virkni savstarpēju asinainu konfliktu un sazvērestību, kas novājināja visu Galliju. Piemēram, pēc Hlodomera nāves tā brāļi Hildeberts un Lotars lika nogalināt mazgadīgos brāļadēlus Teodobaldu un Guntaru, bet vecākais dēls Hlodovalds no nāves paglābās, kļūdams par garīdznieku un atteikdamies no laicīgās varas. Bez tam spēkā bija asinsatriebības likums, kura uzskatāmākais piemērs ir 40 gadus (575.-613.) ilgušais konflikts starp karalieni Neistrijas karalieni Fredegondu un Austrāzijas karalieni Brunhildi (beigu beigās Fredegondas dēlam Lotaram II - valda 613.-628. - izdevās Austrāziju sagraut un Brunhildi nogalināt).

Pēc Lotara II nāves tā varu mantoja viņa dēli Dagoberts un Hariberts. Dagoberts savā valdīšanas laikā (629.-639.) atkal nostiprināja karaļa varas prestižu, īstenoja veiksmīgu ārējo ekspansiju, pakļaujot alemaņu zemes, veicot veiksmīgus iekarojumus Pāralpu Gallijā, aiz Pirenejiem, slāvu zemēs Centrāleiropā, uz laiku pakļāva Bretaņas pussalu. Pēc Dagoberta nāves franku zemēs reālā vara nonāca majordomu rokās, aizsākot t.s. "slinko karaļu" periodu, kad monarhi valsts pārvaldē un politikā praktiski neiejaucās, vairāk esot varas sakralitātes iemiesojums un simbols ("garmataino karaļu" harismātiskā sakralitāte bija tik liela, ka neveiksmīgs bija majordoma mēģinājums izraidīt Dagobertu II uz Īriju, bet kad majordoms Grimons gāza no troņa Dagoberta II dēlu Sigibertu, bruņniecība, to uzzinot, majordomu nogalināja bez tiesas). Turpmākajos gadsimtos apvērsumu monarhu sakrālais statuss tika izmantots politiskajā cīņā, piemēram, pēc Austrāzijas sakāves karā ar Neistriju, karalis tika aizvests gustā uz Parīzi, kas nozīmēja Austrāzijas patstāvības zaudēšanu.

VII gs. otrajā pusē franku valsts atkal sašķēlās vairākās karalistēs, līdz VIII gs. pirmajā trešdaļā to apvienoja Neistrijas majordoms Karls Martells (kurš, ieguvis varu, tomēr pieņēma tikai vicekaraļa titulu). Tikai tā dēls majordoms Pipins Īsais uzdrošinājās likvidēt Merovingu varu arī de iure - pēc ilgstošām diplomātiskām sarunām, saņēmis pāvesta atbalstu, 751. gadā Pipins ieslodzīja Hilderiku III klosterī, piespiežot to dot garīdznieka zvērestu, un pats kronējās par karali, aizsākot Karolingu dinastiju franku valsts tronī.

Franku valdnieku uzskaitījums, kādu to dod Gregors no Tūras:

• Rihimers (IV-V gs. mija)
• Teodomers, Rihimera dēls (V gs.)
• Hlodions (V gs.) - Fredegars liecina, ka Hlodions bijis Teodomera dēls.
• Merovejs (Merovech, V gs.) - iespējams, Hlodiona dēls vai radinieks. No viņa vārda radies visas dinastijas apzīmējums.
• Hilderiks I, Meroveja dēls (Childeric, valda 457.-481.), sieva Bazina
• Hlodvigs I, Hilderika dēls (Clovis, valda 481.-511.), sieva Hrodehilda (burgundu karaļa Gundobada brāļameita), dēli: Teodorihs, Hlodomers, Hildeberts un Lotars. Paplašinot savu valdījumu robežas, Hlodvigs I sagrāba ripuaru (Reinas un Mozeles upju baseinu piekrastes) franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru. Pēc Hlodviga I nāves valsts tika sadalīta 4 daļās.
• Teodorihs I, Hlodviga dēls, Austrāzijas (ziemeļaustrumu daļa) karalis (511.-534.).
  • Teodoberts, Teodoriha dēls, Austrāzijas karalis (534.-548.). Sievas: galloromiete Deoterija, pēc tam langobardu karaļa Vahona meita Vizigarda.
    • Teodobalds, Teodoberta dēls, Austrāzijas karalis (548.-555.). Sieva Vuldetrada.
• Hlodomers, Hlodviga un Hrodehildas dēls, franku zemju ap Orleānu karalis (511.-524.). Dēli Teodobalds, Guntars (pēc to tēva nāves nogalināti pēc viņu tēvoču Hildeberta un Lotara pavēles) un Hlodovalds (kļuva par garīdznieku).
• Hildeberts I, Hlodviga un Hrodehildas dēls, franku zemju ap Parīzi, Buržē un Overņu karalis (511.-558.). Sieva Vultrogota. Divas meitas. Kopā ar brāli Lotaru 524. gadā sadalīja Hlodomera zemes. 534. gadā iekaroja Burgundiju.
• Lotars I, Hlodviga un Hrodehildas dēls, zemju ap Suasonu karalis (511.-561.). Sievas: Radegunda, tīringu karaļa Bertahara meita (kļuva par abati Puatjē), Hunzina (dēls Hramns), Ingunda (dēli: Guntars, Hilderiks, Hariberts, Guntramns, Sigiberts; meita Hlodizinda, apprecējās ar langobardu karali Alboinu), Aregunda (dēls Hilperiks). 524. gadā palielināja savus valdījumus uz sagrābto Hlodomera zemju rēķina. Pēc savu brāļu nāves sagrāba to zemes, atkal izveidojot vienu valsti. Lielākā daļa dēlu mira jau mazotnē, bet 4 pieaugušie dēli - Hariberts, Guntramns, Sigiberts un Hilperiks, - pēc tēva nāves sadalīja karalisti 4 daļās.
  • Hariberts, Lotara un Ingundas dēls, bijušās Hildeberta I karalistes ar galvaspilsētu Parīzē, kā arī Tūras karalis (561.-567.). Sievas: Teodogilda, Merofleda, pēc tam tās māsa Markoveifa. Meitas: Berta (apprecējās ar Kentas karali Etelbertu), Bertefleda (mūķene Tūras klosterī), Hrodehilda (mūķene Puatjē klosterī).
  • Sigiberts, Lotara un Ingundas dēls, bijušās Teodoriha I karalistes (Austrāzijas) karalis (561.-575.) ar galvaspilsētu Reimsā. Sieva Brunhilde, vestgotu karaļa Atanagilda meita. Dēls Hildeberts. Meitas: Hlodizinda un Ingunda (apprecējās ar Hermenegildu, vestgotu karaļa Atanagilda dēlu). Pēc Hariberta nāves 567. gadā pievienoja saviem valdījumiem Tūru un Puatjē.
    • Hildeberts II, Sigiberta un Brunhildes dēls, Austrāzijas karalis (575.-595.). Sieva Faileuba. Dēli Teodoberts un Teodorihs. Pēc Guntramna nāves pievienoja saviem valdījumiem Burgundiju.
  • Hilperiks, Lotara un Aregundas dēls, Lotara pamatvaldījumu (t.i. nākotnē Neistrijas) karalis (561.-584.) ar galvaspilsētu Suasonā. Sievas: Audovera (dēli Teodoberts, Merovejs, Hlodvigs - visi miruši tēva dzīves laikā, - un meita Bazina, vēlāk mūķene Puatjē klosterī), vestgotu karaļa Atanagilda meita Halsvinta un bijusī kalpone Fredegonda (dēls Lotars un meita Rigunta). 575. gadā pēc Sigiberta nāves pievienoja saviem valdījumiem Tūru un Puatjē.
    • Lotars II, Hilperika un Fredegondas dēls, Neistrijas karalis (584.-629.), pēc karalienes Brunhildes nāves visas apvienotās franku valsts karalis (613.-629.).
  • Guntramns, Lotara un Ingundas dēls, bijušo Hlodomera valdījumu (Burgundijas) karalis (561.-592. vai 593.) ar galvaspilsētu Orleānā. Sievas: bijusī kalpone Veneranda (dēls Gundobads, noindēts pēc Magnatrūdes rīkojuma), Magnatrūde, Austrigilde (dēli Lotars un Hlodomers, abi miruši tēva dzīves laikā, meita Hlodozinda).

Resursi internetā par šo tēmu

• Меровинги - Academic dictionaries and encyclopedias
• Значение слова "Меровинги" в Большой Советской Энциклопедии
• Меровинги - Онлайн Энциклопедия «Кругосвет»
• Меровинги - Библиотека «Вехи»
• Правление династиии Меровингов
• Королевские династии Меровингов, Каролингов, Капетингов
• Династия Меровингов. Хлодвиг. // В.В. Карева. История Средних веков.
• Таблица - Франкские короли из династии Меровингов