Atšķirības starp "Sabiedrības modeļi" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sabiedrības modelis''' - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, [[Spensers Herberts|H.Spensera]] ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, [[Dirkheims Emīls|Dirkheima]] sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīsa]] kopienas (''Gemeinschaft'') un kopsabiedrības (''Gesellschaft'' modelis u.c.) | + | '''Sabiedrības modelis''' - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, [[Spensers Herberts|H.Spensera]] ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, [[Dirkheims Emīls|Dirkheima]] sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīsa]] kopienas (''Gemeinschaft'') un kopsabiedrības (''Gesellschaft'' modelis u.c. |
| + | |||
| + | Populārākie ir trīs stadiju modeļi. [[Konts Ogists|O.Konts]], uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. [[Markss Kārlis|K.Markss]], balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb sabiedriski ekonomiskās formācijas: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. [[Engelss Fridrihs|F.Engels]]s un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) [[pirmatnējā kopiena]] – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) [[verdzības iekārta]] (pirmā antagonistiskā); 3) [[feodālisms]] (otrā antagonistiskā); 4) [[kapitālisms]] (trešā antagonistiskā); 5) [[komunisms]] (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās [[tradicionālās sabiedrības modelis]] un [[industriālās sabiedrības modelis]], kurus gadsimta otrajā pusē papildināja [[postindustriālās sabiedrības modelis]]. | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. februāris, plkst. 10.52
Sabiedrības modelis - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, H.Spensera ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, Dirkheima sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, F.Tennīsa kopienas (Gemeinschaft) un kopsabiedrības (Gesellschaft modelis u.c.
Populārākie ir trīs stadiju modeļi. O.Konts, uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. K.Markss, balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb sabiedriski ekonomiskās formācijas: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. F.Engelss un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) pirmatnējā kopiena – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) verdzības iekārta (pirmā antagonistiskā); 3) feodālisms (otrā antagonistiskā); 4) kapitālisms (trešā antagonistiskā); 5) komunisms (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās tradicionālās sabiedrības modelis un industriālās sabiedrības modelis, kurus gadsimta otrajā pusē papildināja postindustriālās sabiedrības modelis.
