Atšķirības starp "Janičāri" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") jeb '''janičāru korpuss''' (''yeniçeri odžak'') - regulārās kājnieku [[Strēlnieki|strēlnieku]] daļas [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] XIV-XIX gs. un [[Žečpospoļita|Žečpospoļitā]] XVII-XVIII gs. | '''Janičāri''' (no turk. ''ينيچرى, yeniçeri'' - "jaunie kareivji") jeb '''janičāru korpuss''' (''yeniçeri odžak'') - regulārās kājnieku [[Strēlnieki|strēlnieku]] daļas [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] XIV-XIX gs. un [[Žečpospoļita|Žečpospoļitā]] XVII-XVIII gs. | ||
| − | Osmaņu impērijā kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (''odžak'') izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja [[Sultāns|sultānam]] (''kapıkulu'' - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus [[Rekrutēšana|rekrutēja]] īpašu [[Rekrūši|rekrūšu]] nodevu (''devşirme'') veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Pamatbruņojumā bija loks (vēlāk [[muskete]]) un zobens ([[jatagans]]). Kā kaujas vienība, ''janičāru'' pulks (''orta''), kuru komandēja ''čorbači'', bija pilnīgi autonoms - ar saviem sapieriem, intendantūru, hospitāli un ārstiem u.tt., - un varēja veikt gan atsevišķus militārus uzdevumus, gan piedalīties plašākās operācijās, sadarbojoties ar citiem pulkiem. Vēlo viduslaiku Eiropai tas bija kas nepieredzēts un savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos ''janičāri'' bija spēcīgākie kājnieki Rietumu puslodē. Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 ''janičāru'' (165-196 ''ortas'' jeb pulki), atkarībā no laikaposma. Korpusu iedalīja aktīvās karadarbības vienībās (''džemaat'' - 101 ''orta''), sultāna gvarde (''bejlik'' - 61 ''orta''), rezerve (''sekban'' - 34 ''ortas'') un kandidāti (''adžemi'' - 34 ''ortas''). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem, bija vienota uniforma, noteikta pastāvīga alga (arī miera laikā) - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija | + | Osmaņu impērijā kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (''odžak'') izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja [[Sultāns|sultānam]] (''kapıkulu'' - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus [[Rekrutēšana|rekrutēja]] īpašu [[Rekrūši|rekrūšu]] nodevu (''devşirme'') veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Pamatbruņojumā bija loks (vēlāk [[muskete]]) un zobens ([[jatagans]]). Kā kaujas vienība, ''janičāru'' pulks (''orta''), kuru komandēja ''čorbači'', bija pilnīgi autonoms - ar saviem sapieriem, intendantūru, hospitāli un ārstiem u.tt., - un varēja veikt gan atsevišķus militārus uzdevumus, gan piedalīties plašākās operācijās, sadarbojoties ar citiem pulkiem. Vēlo viduslaiku Eiropai tas bija kas nepieredzēts un savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos ''janičāri'' bija spēcīgākie kājnieki Rietumu puslodē. Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 ''janičāru'' (165-196 ''ortas'' jeb pulki), atkarībā no laikaposma. Korpusu iedalīja aktīvās karadarbības vienībās (''džemaat'' - 101 ''orta''), sultāna gvarde (''bejlik'' - 61 ''orta''), rezerve (''sekban'' - 34 ''ortas'') un kandidāti (''adžemi'' - 34 ''ortas''). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem, bija vienota uniforma, noteikta pastāvīga alga (arī miera laikā) - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija aizliegts precēties, nedrīkstēja nodarboties ne ar tirdzniecību. amatniecību vai kādu citu saimniecisku darbību, kas neattiecās uz karadienestu. Atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu (varēja audzēt tikai ūsas). Korpusa dzīves regulu sarakstīja dervišu svētais Hadži Bektašs Vali, un derviši bija pastāvīgi štata reliģiskie kuratori. Korpuss mantoja arī mirušo ierindnieku mantu. Kopš XVI gs. ''janičāri'' drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā, ieguva tiesības uz privātīpašumu, ko nodot mantojumā, tā veidojot atsevišķu pavalstnieku kategoriju (līdzīgu kā [[kazaki]]). 1683. gadā rekrutēšana tika atcelta un ''janičāros'' sāka uzņemt brīvprātīgos. XVIII gs vidū ''janičāri'' ieguva tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību. No ''janičāru''vidus nāca leils skaits valsts pārvaldes darbinieku. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts gādāja arī par to bērniem. Ar laiku privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā [[Krievijas imperatora gvarde]]), līdz beidzot 1826. gadā ''janičāru'' pulkus kā karadarbībai nederīgus un valsts varai bīstamus izformēja. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. augusts, plkst. 21.02
Janičāri (no turk. ينيچرى, yeniçeri - "jaunie kareivji") jeb janičāru korpuss (yeniçeri odžak) - regulārās kājnieku strēlnieku daļas Osmaņu impērijā XIV-XIX gs. un Žečpospoļitā XVII-XVIII gs.
Osmaņu impērijā kā regulārs kājnieku karaspēks, korpuss (odžak) izveidots 1329. gadā no karagūstekņiem - piederēja sultānam (kapıkulu - durvju vergs), - vēlāk no pakļauto kristīgo tautu jauniešiem, kurus rekrutēja īpašu rekrūšu nodevu (devşirme) veidā, kad no katrām 40 ģimenēm vajadzēja atdot dienestā vienu 14-16 gadus vecu pusaudzi (rekrutējamo vecums dažādos laikos dažāds). Pamatbruņojumā bija loks (vēlāk muskete) un zobens (jatagans). Kā kaujas vienība, janičāru pulks (orta), kuru komandēja čorbači, bija pilnīgi autonoms - ar saviem sapieriem, intendantūru, hospitāli un ārstiem u.tt., - un varēja veikt gan atsevišķus militārus uzdevumus, gan piedalīties plašākās operācijās, sadarbojoties ar citiem pulkiem. Vēlo viduslaiku Eiropai tas bija kas nepieredzēts un savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos janičāri bija spēcīgākie kājnieki Rietumu puslodē. Skaits svārstījās no 1000 līdz 200 000 janičāru (165-196 ortas jeb pulki), atkarībā no laikaposma. Korpusu iedalīja aktīvās karadarbības vienībās (džemaat - 101 orta), sultāna gvarde (bejlik - 61 orta), rezerve (sekban - 34 ortas) un kandidāti (adžemi - 34 ortas). Uzturēšanās bija tikai kazarmās, kur sadzīve izcēlās ar savam laikam neparasti stingru disciplīnu, efektīvu apmācību programmu, pastāvīgiem treniņiem, bija vienota uniforma, noteikta pastāvīga alga (arī miera laikā) - korpuss bija viņu mājas un ģimene, un sultāns bija viņu tēvs. Tikai 25 gadu vecumā pēc pārbaudījumu izturēšanas rekrūtis tika ieskaitīts korpusa rindās. Līdz demobilizācijai bija aizliegts precēties, nedrīkstēja nodarboties ne ar tirdzniecību. amatniecību vai kādu citu saimniecisku darbību, kas neattiecās uz karadienestu. Atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu (varēja audzēt tikai ūsas). Korpusa dzīves regulu sarakstīja dervišu svētais Hadži Bektašs Vali, un derviši bija pastāvīgi štata reliģiskie kuratori. Korpuss mantoja arī mirušo ierindnieku mantu. Kopš XVI gs. janičāri drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā, ieguva tiesības uz privātīpašumu, ko nodot mantojumā, tā veidojot atsevišķu pavalstnieku kategoriju (līdzīgu kā kazaki). 1683. gadā rekrutēšana tika atcelta un janičāros sāka uzņemt brīvprātīgos. XVIII gs vidū janičāri ieguva tiesības nodarboties ar tirdzniecību, amatniecību. No janičāruvidus nāca leils skaits valsts pārvaldes darbinieku. Atvaļinātie janičāri saņēma pensiju un valsts gādāja arī par to bērniem. Ar laiku privilēģiju skaits auga, disciplīna kļuva vājāka, Stambulas garnizonu aktīvi sāka izmantot galma intrigās un apvērsumos (līdzīgi kā Krievijas imperatora gvarde), līdz beidzot 1826. gadā janičāru pulkus kā karadarbībai nederīgus un valsts varai bīstamus izformēja.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 125. lpp.
