Atšķirības starp "Lorencs Klāvs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Klāvs Lorencs''' (1885.-19475.) - pedagogs, izglītības un valsts pārvaldes darbinieks, [[Saeima]]s deputāts, ministrs, [[Rīga]]s pilsētas domnieks, viens no latviešu | + | '''Klāvs Lorencs''' (1885.-19475.) - pedagogs, izglītības un valsts pārvaldes darbinieks, [[Saeima]]s deputāts, ministrs, [[Rīga]]s pilsētas domnieks, viens no latviešu [[sociāldemokrātija]]s vadītājiem. |
Dzimis 1885. gada 26. augustā ([[Jūlija kalendārs|p.v.st.]]) [[Liepāja|Liepājā]], atvaļināta zaldāta Kriša Lorenca un tā sievas Mades ģimenē. Tēvs uzturējis ģimeni, strādādams par ormani. Māte 1890. gadā dzemdībās mirusi, bet pēc gada tēvs apprecēās ar mātesmāsu Trīni un ģimene pārcēlās uz dzīvi uz [[Novgoroda]]s guberņu. Pēc neveiksmīga saimniekošanas mēģinājuma ģimene atgriezās Kurzemē, kur tēvs Liepājā strādāja par kurinātāju, krāvēju ostā, galdnieku. Ģimenē bija 5 bērni. 1895. gadā Klāvs sāka mācīties Liepājas [[Pareizticīgie|pareizticīgo]] draudzes skolā. 1901. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā [[Kuldīga|Kuldīgā]], saņemot stipendiju. 1903. gadā iestājās [[LSDSP vēsture|Latviešu sociāldemokrātu savienībā]]. 1905. gadā pēc semināra apsolvēšanas ievēlēts par skolas pārziņa vietas izpildītāju Tadaiķu pagastā, taču īsti darbu neuzsācis iesaistījās [[1905. gada revolūcija]]s notikumos. Liepājā arestēts, taču pierādījumu trūkuma dēļ pēc laika atbrīvots. 1907. gadā Lorencs turpināja politisko darbību, kļūstot par LSDSP Liepājas nelegālās organizācijas vadītāju. 1908. gadā emigrēja uz Eiropu, taču gada beigās atgriezās Rīgā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Olgu Aleksandrīni Šmiti, tolaik studējošu [[Maskava|Maskavā]]. Kopā ar Olgu viņš devās uz Maskavu, kur iestājās Komercinstitūtā, taču jau pēc 2 mēnešiem spiests pamest galvaspilsētu un paslēpties [[Mazkrievija|Mazkrievijā]], kur strādāja par privātskolotāju. 1909. gada maijā apcietināts un pa etapu nogādāts Rīgā kur tiesāts - 1910. gada 17. martā tiesa piesprieda K.Lorencam 3 gadus un 9 mēnešus ieslodzījumu cietumā. Partijai sašķeļoties, palika [[Mazinieki|mazinieku]] spārnā. 1913. gada 21. februārārī atbrīvots vispārējās amnestijas ietvaros, taču jau pēc pāris mēnešiem arestēts un notiesāts uz 3 gadiem trimdā Sibīrijā, Narimā, Tomskas apgabalā. No nometinājuma vietas viņš 1914. gadā aizbēga un turpmākos gadus dzīvoja slēpdamies un izmantodams svešu vārdu vispirms Mazkrievijā, pēc tam Maskavā. 1916.-1920 gados K.Lorencs darbojās atbildīgos amatos Viskrievijas patērētāju biedrību Centrālās savienības "Centrosojuz" valdē (pēc 1917. gada atkal ar savu īsto uzvārdu). 1918. gadā bija latviešu sociāldemokrātu Maskavā izdotās avīzes "Strādnieku balss" redaktors. No 1918. gada "Centrosojuz" Tālo Austrumu reģiona kantora pārvaldnieks Vladivostokā, [[Sibīrijas un Urālu latviešu Nacionālā padome|Sibīrijas un Urālu latviešu Nacionālās padomes]] loceklis. 1920. gadā ar kuģi pāri Indijas okeānam atgriezās Eiropā, tad Latvijā. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgas pilsētas domnieks. 1923. gadā - darba ministrs J.Pauļuka koalīcijas valdībā. 1922.-1931. gados - 1., 2. un 3. Saeimas deputāts no Kurzemes. 1931. gadā Lorencu ievēlēja 4. Saeimā, taču viņš nolika mandātu, jo nevēlējās atstāt darbu bankā. Saeimā visu savas darbības laiku bija Tirdzniecības un rūpniecības un Finanšu komisiju loceklis. Darbojies [[kooperācija]]s kustībā, bijis biedrībās "Latvijas tautas nami", "piektais gads", "Domas". Kopā ar V.Bastjāni bija TRaiņa literārā mantojuma glabātājs rīkotājs. Darbojies LSDSP Centrālajā komitejā, prezidija loceklis, partijas kasieris, propagandas kolēģijas loceklis. Pēc [[Ulmaņa apvērsums|1934. gada 15. maija apvērsuma]], slēpdamies no aresta, kopā ar [[Buševics Ansis|A.Buševicu]] bija nelegālās [[LSSZP]] līdzdibinātāji. 22. maijā arestēts, bez tiesas sprieduma ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, pēc tam (līdz 1935. gada 22. janvārim) - [[Liepājas koncentrācijas nometne (1934.-1935.)|Liepājas koncentrācijas nometnē]]. 1935.-1940. gados darbojas nelegālajā LSSZP, ievēlēts partijas padomē. 1939. gada 29. jūlijā arestēts un ieslodzīts Centrālcietumā, bet pēc SOmijas ārlietu ministra Tannera izteiktās nožēlas par šo arestu, 8. septembrī atbrīvots. Iesaistījās ''Vienošanās komitejā'', kas mēģināja apvienot nelegālās LSDSP un [[LKP]] cīņā pret autoritāro režīmu. 1940. gada martā uzsāka darbu Kredītbankas Nekustamo īpašumu pārvaldes grāmatvedībā. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] 13. jūlijā iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, bet pēc mēneša, bankai kļūstot par PSRS Valsts bankas filiāli - par centrālās Rīgas nodaļas pārvaldnieku. Šajā laikā no sabiedriskās dzīves vairījās. | Dzimis 1885. gada 26. augustā ([[Jūlija kalendārs|p.v.st.]]) [[Liepāja|Liepājā]], atvaļināta zaldāta Kriša Lorenca un tā sievas Mades ģimenē. Tēvs uzturējis ģimeni, strādādams par ormani. Māte 1890. gadā dzemdībās mirusi, bet pēc gada tēvs apprecēās ar mātesmāsu Trīni un ģimene pārcēlās uz dzīvi uz [[Novgoroda]]s guberņu. Pēc neveiksmīga saimniekošanas mēģinājuma ģimene atgriezās Kurzemē, kur tēvs Liepājā strādāja par kurinātāju, krāvēju ostā, galdnieku. Ģimenē bija 5 bērni. 1895. gadā Klāvs sāka mācīties Liepājas [[Pareizticīgie|pareizticīgo]] draudzes skolā. 1901. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā [[Kuldīga|Kuldīgā]], saņemot stipendiju. 1903. gadā iestājās [[LSDSP vēsture|Latviešu sociāldemokrātu savienībā]]. 1905. gadā pēc semināra apsolvēšanas ievēlēts par skolas pārziņa vietas izpildītāju Tadaiķu pagastā, taču īsti darbu neuzsācis iesaistījās [[1905. gada revolūcija]]s notikumos. Liepājā arestēts, taču pierādījumu trūkuma dēļ pēc laika atbrīvots. 1907. gadā Lorencs turpināja politisko darbību, kļūstot par LSDSP Liepājas nelegālās organizācijas vadītāju. 1908. gadā emigrēja uz Eiropu, taču gada beigās atgriezās Rīgā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Olgu Aleksandrīni Šmiti, tolaik studējošu [[Maskava|Maskavā]]. Kopā ar Olgu viņš devās uz Maskavu, kur iestājās Komercinstitūtā, taču jau pēc 2 mēnešiem spiests pamest galvaspilsētu un paslēpties [[Mazkrievija|Mazkrievijā]], kur strādāja par privātskolotāju. 1909. gada maijā apcietināts un pa etapu nogādāts Rīgā kur tiesāts - 1910. gada 17. martā tiesa piesprieda K.Lorencam 3 gadus un 9 mēnešus ieslodzījumu cietumā. Partijai sašķeļoties, palika [[Mazinieki|mazinieku]] spārnā. 1913. gada 21. februārārī atbrīvots vispārējās amnestijas ietvaros, taču jau pēc pāris mēnešiem arestēts un notiesāts uz 3 gadiem trimdā Sibīrijā, Narimā, Tomskas apgabalā. No nometinājuma vietas viņš 1914. gadā aizbēga un turpmākos gadus dzīvoja slēpdamies un izmantodams svešu vārdu vispirms Mazkrievijā, pēc tam Maskavā. 1916.-1920 gados K.Lorencs darbojās atbildīgos amatos Viskrievijas patērētāju biedrību Centrālās savienības "Centrosojuz" valdē (pēc 1917. gada atkal ar savu īsto uzvārdu). 1918. gadā bija latviešu sociāldemokrātu Maskavā izdotās avīzes "Strādnieku balss" redaktors. No 1918. gada "Centrosojuz" Tālo Austrumu reģiona kantora pārvaldnieks Vladivostokā, [[Sibīrijas un Urālu latviešu Nacionālā padome|Sibīrijas un Urālu latviešu Nacionālās padomes]] loceklis. 1920. gadā ar kuģi pāri Indijas okeānam atgriezās Eiropā, tad Latvijā. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgas pilsētas domnieks. 1923. gadā - darba ministrs J.Pauļuka koalīcijas valdībā. 1922.-1931. gados - 1., 2. un 3. Saeimas deputāts no Kurzemes. 1931. gadā Lorencu ievēlēja 4. Saeimā, taču viņš nolika mandātu, jo nevēlējās atstāt darbu bankā. Saeimā visu savas darbības laiku bija Tirdzniecības un rūpniecības un Finanšu komisiju loceklis. Darbojies [[kooperācija]]s kustībā, bijis biedrībās "Latvijas tautas nami", "piektais gads", "Domas". Kopā ar V.Bastjāni bija TRaiņa literārā mantojuma glabātājs rīkotājs. Darbojies LSDSP Centrālajā komitejā, prezidija loceklis, partijas kasieris, propagandas kolēģijas loceklis. Pēc [[Ulmaņa apvērsums|1934. gada 15. maija apvērsuma]], slēpdamies no aresta, kopā ar [[Buševics Ansis|A.Buševicu]] bija nelegālās [[LSSZP]] līdzdibinātāji. 22. maijā arestēts, bez tiesas sprieduma ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, pēc tam (līdz 1935. gada 22. janvārim) - [[Liepājas koncentrācijas nometne (1934.-1935.)|Liepājas koncentrācijas nometnē]]. 1935.-1940. gados darbojas nelegālajā LSSZP, ievēlēts partijas padomē. 1939. gada 29. jūlijā arestēts un ieslodzīts Centrālcietumā, bet pēc SOmijas ārlietu ministra Tannera izteiktās nožēlas par šo arestu, 8. septembrī atbrīvots. Iesaistījās ''Vienošanās komitejā'', kas mēģināja apvienot nelegālās LSDSP un [[LKP]] cīņā pret autoritāro režīmu. 1940. gada martā uzsāka darbu Kredītbankas Nekustamo īpašumu pārvaldes grāmatvedībā. Pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] 13. jūlijā iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, bet pēc mēneša, bankai kļūstot par PSRS Valsts bankas filiāli - par centrālās Rīgas nodaļas pārvaldnieku. Šajā laikā no sabiedriskās dzīves vairījās. | ||
[[Kategorija:L]] | [[Kategorija:L]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 16. augusts, plkst. 18.54
Klāvs Lorencs (1885.-19475.) - pedagogs, izglītības un valsts pārvaldes darbinieks, Saeimas deputāts, ministrs, Rīgas pilsētas domnieks, viens no latviešu sociāldemokrātijas vadītājiem.
Dzimis 1885. gada 26. augustā (p.v.st.) Liepājā, atvaļināta zaldāta Kriša Lorenca un tā sievas Mades ģimenē. Tēvs uzturējis ģimeni, strādādams par ormani. Māte 1890. gadā dzemdībās mirusi, bet pēc gada tēvs apprecēās ar mātesmāsu Trīni un ģimene pārcēlās uz dzīvi uz Novgorodas guberņu. Pēc neveiksmīga saimniekošanas mēģinājuma ģimene atgriezās Kurzemē, kur tēvs Liepājā strādāja par kurinātāju, krāvēju ostā, galdnieku. Ģimenē bija 5 bērni. 1895. gadā Klāvs sāka mācīties Liepājas pareizticīgo draudzes skolā. 1901. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, saņemot stipendiju. 1903. gadā iestājās Latviešu sociāldemokrātu savienībā. 1905. gadā pēc semināra apsolvēšanas ievēlēts par skolas pārziņa vietas izpildītāju Tadaiķu pagastā, taču īsti darbu neuzsācis iesaistījās 1905. gada revolūcijas notikumos. Liepājā arestēts, taču pierādījumu trūkuma dēļ pēc laika atbrīvots. 1907. gadā Lorencs turpināja politisko darbību, kļūstot par LSDSP Liepājas nelegālās organizācijas vadītāju. 1908. gadā emigrēja uz Eiropu, taču gada beigās atgriezās Rīgā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Olgu Aleksandrīni Šmiti, tolaik studējošu Maskavā. Kopā ar Olgu viņš devās uz Maskavu, kur iestājās Komercinstitūtā, taču jau pēc 2 mēnešiem spiests pamest galvaspilsētu un paslēpties Mazkrievijā, kur strādāja par privātskolotāju. 1909. gada maijā apcietināts un pa etapu nogādāts Rīgā kur tiesāts - 1910. gada 17. martā tiesa piesprieda K.Lorencam 3 gadus un 9 mēnešus ieslodzījumu cietumā. Partijai sašķeļoties, palika mazinieku spārnā. 1913. gada 21. februārārī atbrīvots vispārējās amnestijas ietvaros, taču jau pēc pāris mēnešiem arestēts un notiesāts uz 3 gadiem trimdā Sibīrijā, Narimā, Tomskas apgabalā. No nometinājuma vietas viņš 1914. gadā aizbēga un turpmākos gadus dzīvoja slēpdamies un izmantodams svešu vārdu vispirms Mazkrievijā, pēc tam Maskavā. 1916.-1920 gados K.Lorencs darbojās atbildīgos amatos Viskrievijas patērētāju biedrību Centrālās savienības "Centrosojuz" valdē (pēc 1917. gada atkal ar savu īsto uzvārdu). 1918. gadā bija latviešu sociāldemokrātu Maskavā izdotās avīzes "Strādnieku balss" redaktors. No 1918. gada "Centrosojuz" Tālo Austrumu reģiona kantora pārvaldnieks Vladivostokā, Sibīrijas un Urālu latviešu Nacionālās padomes loceklis. 1920. gadā ar kuģi pāri Indijas okeānam atgriezās Eiropā, tad Latvijā. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgas pilsētas domnieks. 1923. gadā - darba ministrs J.Pauļuka koalīcijas valdībā. 1922.-1931. gados - 1., 2. un 3. Saeimas deputāts no Kurzemes. 1931. gadā Lorencu ievēlēja 4. Saeimā, taču viņš nolika mandātu, jo nevēlējās atstāt darbu bankā. Saeimā visu savas darbības laiku bija Tirdzniecības un rūpniecības un Finanšu komisiju loceklis. Darbojies kooperācijas kustībā, bijis biedrībās "Latvijas tautas nami", "piektais gads", "Domas". Kopā ar V.Bastjāni bija TRaiņa literārā mantojuma glabātājs rīkotājs. Darbojies LSDSP Centrālajā komitejā, prezidija loceklis, partijas kasieris, propagandas kolēģijas loceklis. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, slēpdamies no aresta, kopā ar A.Buševicu bija nelegālās LSSZP līdzdibinātāji. 22. maijā arestēts, bez tiesas sprieduma ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, pēc tam (līdz 1935. gada 22. janvārim) - Liepājas koncentrācijas nometnē. 1935.-1940. gados darbojas nelegālajā LSSZP, ievēlēts partijas padomē. 1939. gada 29. jūlijā arestēts un ieslodzīts Centrālcietumā, bet pēc SOmijas ārlietu ministra Tannera izteiktās nožēlas par šo arestu, 8. septembrī atbrīvots. Iesaistījās Vienošanās komitejā, kas mēģināja apvienot nelegālās LSDSP un LKP cīņā pret autoritāro režīmu. 1940. gada martā uzsāka darbu Kredītbankas Nekustamo īpašumu pārvaldes grāmatvedībā. Pēc Latvijas okupācijas 13. jūlijā iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, bet pēc mēneša, bankai kļūstot par PSRS Valsts bankas filiāli - par centrālās Rīgas nodaļas pārvaldnieku. Šajā laikā no sabiedriskās dzīves vairījās.
