Atšķirības starp "Neoplatonisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Neoplatonisms''' (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos | + | '''Neoplatonisms''' (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā [[Pitagorisms|pitagorisma]], [[Aristotelisms|aristotelisma]] un daļēji ari [[Stoicisms|stoicisma]] idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju ([[neopitagorisms]]), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, [[gnosticisms]], [[hermētisms]]). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). [[Platons|Platona]] ideju teorija ''neoplatonismā'' izpaudās kā mācība par materiālās pasaules emanāciju (izstarošana, izplūšana) no garīgā pirmssākuma. Matērija ir tikai zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, "pasaules dvēseles" emanācija, pār kuru ir "gars", pār kuru savukārt ir "pirmbūtība" jeb "vienīgais". Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā ([[Amonijs Sakass]], [[Hipatija no Aleksandrijas|Hipatija]]). [[Plotīns]] nodibināja ''neoplatonisma'' skolu Romā, [[Jamblihs]] - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo ''neoplatonisma'' skolu izveidoja [[Prokls]] Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma ([[Porfirijs]], [[Plotīns]]), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, [[Aleksandrijas skola]] ([[Olimpiodors]], [[Joanns Filopons]], [[Simplikijs]], [[Elijs]], [[Davids]]), Atēnas ([[Plutarhs no Atēnām]], [[Sirians]], [[Prokls]], [[Damaskijs]]). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. [[Pagānisms|pagānisma]] vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo ''antīkās filosofijas'' skolu - t.sk. arī ''neoplatonisma''skolas, - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz [[Sasanīdu Persija|Persiju]], kur izveidoja [[Gondišapuras Akadēmija|Gondišapuras Akadēmiju]]). Interese par ''antīko filosofiju'' atdzima [[Renesanse]]s laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas ''neoplatonisma'' idejas eklektiski pārņēma [[teozofija]] (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita ''neoklatonisma'' koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu). |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 17. augusts, plkst. 12.30
Neoplatonisms (III gs. p.m.ē.–VI gs.) - dominējošais virziens antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, gnosticisms, hermētisms). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Platona ideju teorija neoplatonismā izpaudās kā mācība par materiālās pasaules emanāciju (izstarošana, izplūšana) no garīgā pirmssākuma. Matērija ir tikai zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, "pasaules dvēseles" emanācija, pār kuru ir "gars", pār kuru savukārt ir "pirmbūtība" jeb "vienīgais". Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā (Amonijs Sakass, Hipatija). Plotīns nodibināja neoplatonisma skolu Romā, Jamblihs - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo neoplatonisma skolu izveidoja Prokls Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotīns), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu - t.sk. arī neoplatonismaskolas, - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas neoplatonisma idejas eklektiski pārņēma teozofija (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita neoklatonisma koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).
Literatūra
- Neoplatonisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 295. lpp.
