Atšķirības starp "Džihāds" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Džihāds''' (ar. جهاد - ''džāhada'' - "censties", "pūlēties" vai "cīnīties"<ref>Vārdi “karš” un “svēts”, kuri funkcionē vārda “džihāds” tulkojumā Eiropā, arābu valodā ir ''harb'' un ''muqaddas'', savukārt izteiciens, kas pauž svētā kara ideju islamā (“svētais karš ticības/Dieva ceļā”), arābu valodā skan: ''džihādu fī sabīl al–dīn/(Āllāh).</ref>) - [[Islams|islamā]] ticīgā vēlme izdarīt visu iespējamo, veltīt visus savus spēkus un enerģiju, realizējot ticību, ko var attiecināt uz [[Korāns|Korāna]] norāžu izpildīšanu, pieklājīgu un dievbijīgu uzvedību, cīņu ar savām sliktajām tieksmēm vai uz karu ar ienaidnieku. | + | '''Džihāds''' (ar. جهاد - ''džāhada'' - "censties", "pūlēties" vai "cīnīties"<ref>Vārdi “karš” un “svēts”, kuri funkcionē vārda “džihāds” tulkojumā Eiropā, arābu valodā ir ''harb'' un ''muqaddas'', savukārt izteiciens, kas pauž svētā kara ideju islamā (“svētais karš ticības/Dieva ceļā”), arābu valodā skan: ''džihādu fī sabīl al–dīn/(Āllāh).</ref>) - [[Islams|islamā]] ticīgā vēlme izdarīt visu iespējamo, veltīt visus savus spēkus un enerģiju, realizējot ticību, ko var attiecināt uz [[Korāns|Korāna]] norāžu izpildīšanu, pieklājīgu un dievbijīgu uzvedību, cīņu ar savām sliktajām tieksmēm vai uz karu ar ienaidnieku: 1) cīnīties ar savām nelāgajām tieksmēm, 2) censties uzlabot sabiedrību, 3) cīnīties, lai izplatītu islamu, norādot, ka saskaņā ar Korānu “Sauc uz Dieva ceļu ar gudrību un labu paziņojumu un strīdies ar viņiem labā ceļā” (Korāns, 16:125). Pēdējais var būt miera pasākums – ''valodas džihāds'' vai ''rokas džihāds'', bet, lietojot spēku – ''zobena džihāds'': “Un cīnieties ar viņiem, kamēr vairs nebūs kārdinājuma un visa ticība piederēs Allāham. Un, ja viņi noturēsies, nebūs naida, izņemot pret neticīgajiem” (Korāns, 2:193). |
| − | + | Teorētiski visa musulmaņa dzīve - arī [[Pieci islama pīlāri|piecu islama pīlāru]] realizēšana, - ir ''džihāds''. Islama teoloģijā "piepūli Dieva vārdā" (''jihad fi sabilillah'') iedala dažādos apakšvirzienos: | |
* Dvēseles džihāds (''jihad an nafs'') - dvēseles iekšējā cīņa par paša ticības izpratni un ticības realizāciju, pat izciešot šai sakarā mokas ([[Sūfisms|sūfismā]]); | * Dvēseles džihāds (''jihad an nafs'') - dvēseles iekšējā cīņa par paša ticības izpratni un ticības realizāciju, pat izciešot šai sakarā mokas ([[Sūfisms|sūfismā]]); | ||
* Sātana džihāds (''jihad as Shaitan'') - cīņa pret kaislībām (burt. [[Sātans|Sātanu]]); | * Sātana džihāds (''jihad as Shaitan'') - cīņa pret kaislībām (burt. [[Sātans|Sātanu]]); | ||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
u.c. | u.c. | ||
| − | Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no [[agresija]]s un, lai cīnītos par | + | ''Džihāds'' militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no [[agresija]]s un, lai cīnītos par savu ticību: “Ir atļauts tiem, ar kuriem cīnās par to, ka viņi ir apvainotie" (Korāns, 22:39–40), "Un |
| + | cīnieties Allāha ceļā ar tiem, kuri cīnās ar jums, bet nepārkāpiet" (Korāns, 2:190). Šādā veidā pravietis: 1) aizliedza cīnīties musulmaņiem savā starpā, ar šo aizliegumu norādot uz “svešiniekiem”, kas nepieder [[umma]]i (no tā laika redzams kā ''džihāda'' institūts sāk modifcēties; tā izpratnē parādās arī kareivīgās konfrontācijas ideja ar citu reliģiju pārstāvjiem); 2) vadīja uzbrukumus, motivējot tos ar ticības nosargāšanas neiespējamību bez kara. Svarīga nozīme ''džihāda'' kā militāra termina tapšanas vēsturē bija vairākiem kariem, pēc kuriem var izsekot ''džihāda'' vēsturiskās evolūcijas posmus. Tie notika starp medīniešiem (ar Muhammedu priekšgalā) un mekiešiem. Pirmo veiksmīgo medīniešu uzbrukumu karavānai 624. gadā, lai aplaupītu, var uzskatīt par [[Gazavats|gazavatu]]. Tad sekoja [[faths]] ar kauju pie Badras, jo Muhammedu iedrošināja iepriekšējā uzvara un laupījums. Pēc tās nāca aizstāvēšanās kauja pie Uhudas, un Muhammeda pavēle Uhudas kaujas dalībniekiem vajāt Abū Sufjānu jau bija uzbrukuma ''džihāds''. | ||
| + | |||
| + | |||
| + | |||
| + | Šādu "svēto karu" var izsludināt tikai attiecīgās islama zemes garīgo līderu kopsapulce. Aizliegts karot ar mierīgiem iedzīvotājiem, iznīcināt sējumus un laupīt. Karagūstekņus, proti, militārpersonas drīkst vai nu nogalināt, vai nu prasīt izpirkuma maksu no radiniekiem, vai vienkārši atlaist brīvībā. Musulmanim, kurš piedalās džihādā, jau ar pirmo asins lāsi tiek piedoti visi grēki, viņam tiek "rezervēta" vieta Paradīzes dārzā un tas tiek atbrīvots no lielajām bailēm Pastarās tiesas priekšā. Svētā kara laikā no kaujas lauka bēgt var divos gadījumos: pēc kara plāna, ja musulmaņu armija atkāpjas taktisku apsvērumu dēļ, vai lai pievienotos citā džihāda cīnītāju grupai. | ||
Skat. arī: [[gazavats]], [[faths]] | Skat. arī: [[gazavats]], [[faths]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 31. maijs, plkst. 13.55
Džihāds (ar. جهاد - džāhada - "censties", "pūlēties" vai "cīnīties"[1]) - islamā ticīgā vēlme izdarīt visu iespējamo, veltīt visus savus spēkus un enerģiju, realizējot ticību, ko var attiecināt uz Korāna norāžu izpildīšanu, pieklājīgu un dievbijīgu uzvedību, cīņu ar savām sliktajām tieksmēm vai uz karu ar ienaidnieku: 1) cīnīties ar savām nelāgajām tieksmēm, 2) censties uzlabot sabiedrību, 3) cīnīties, lai izplatītu islamu, norādot, ka saskaņā ar Korānu “Sauc uz Dieva ceļu ar gudrību un labu paziņojumu un strīdies ar viņiem labā ceļā” (Korāns, 16:125). Pēdējais var būt miera pasākums – valodas džihāds vai rokas džihāds, bet, lietojot spēku – zobena džihāds: “Un cīnieties ar viņiem, kamēr vairs nebūs kārdinājuma un visa ticība piederēs Allāham. Un, ja viņi noturēsies, nebūs naida, izņemot pret neticīgajiem” (Korāns, 2:193).
Teorētiski visa musulmaņa dzīve - arī piecu islama pīlāru realizēšana, - ir džihāds. Islama teoloģijā "piepūli Dieva vārdā" (jihad fi sabilillah) iedala dažādos apakšvirzienos:
- Dvēseles džihāds (jihad an nafs) - dvēseles iekšējā cīņa par paša ticības izpratni un ticības realizāciju, pat izciešot šai sakarā mokas (sūfismā);
- Sātana džihāds (jihad as Shaitan) - cīņa pret kaislībām (burt. Sātanu);
- Dzīves džihāds (jihad as shabs az zulm ua al bidaa ua al munkart) - cīņa pret musulmaņu apspiešanu, grēku, novirzēm no pravieša mācības;
- Cīņas džihads (jihad a-kufan ua al-munafikin) - cīņa pret pret neticīgajiem un liekuļiem, tas tiek veikta ar sirdi, mēli, bagātību un rokām;
- Valodas džihāds (jihad bil lisan) - cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propagandu u.tml.);
- Spalvas džihāds (jihad bil qalam) - cīņa pret ļaunumu ar teoloģijas studijām, islāma jurisprudences un zinātnes studijām;
- Rokas džihāds (jihad bil yad) - cīņa pret ļaunumu rīkojoties, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par nabagiem, veciem cilvēkiem utt.
- Zobena džihāds (jihad bis saif) - bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš pret svešzemju iebrucējiem, kas apdraud musulmaņu dzīvesveidu un ticību;
u.c.
Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no agresijas un, lai cīnītos par savu ticību: “Ir atļauts tiem, ar kuriem cīnās par to, ka viņi ir apvainotie" (Korāns, 22:39–40), "Un cīnieties Allāha ceļā ar tiem, kuri cīnās ar jums, bet nepārkāpiet" (Korāns, 2:190). Šādā veidā pravietis: 1) aizliedza cīnīties musulmaņiem savā starpā, ar šo aizliegumu norādot uz “svešiniekiem”, kas nepieder ummai (no tā laika redzams kā džihāda institūts sāk modifcēties; tā izpratnē parādās arī kareivīgās konfrontācijas ideja ar citu reliģiju pārstāvjiem); 2) vadīja uzbrukumus, motivējot tos ar ticības nosargāšanas neiespējamību bez kara. Svarīga nozīme džihāda kā militāra termina tapšanas vēsturē bija vairākiem kariem, pēc kuriem var izsekot džihāda vēsturiskās evolūcijas posmus. Tie notika starp medīniešiem (ar Muhammedu priekšgalā) un mekiešiem. Pirmo veiksmīgo medīniešu uzbrukumu karavānai 624. gadā, lai aplaupītu, var uzskatīt par gazavatu. Tad sekoja faths ar kauju pie Badras, jo Muhammedu iedrošināja iepriekšējā uzvara un laupījums. Pēc tās nāca aizstāvēšanās kauja pie Uhudas, un Muhammeda pavēle Uhudas kaujas dalībniekiem vajāt Abū Sufjānu jau bija uzbrukuma džihāds.
Šādu "svēto karu" var izsludināt tikai attiecīgās islama zemes garīgo līderu kopsapulce. Aizliegts karot ar mierīgiem iedzīvotājiem, iznīcināt sējumus un laupīt. Karagūstekņus, proti, militārpersonas drīkst vai nu nogalināt, vai nu prasīt izpirkuma maksu no radiniekiem, vai vienkārši atlaist brīvībā. Musulmanim, kurš piedalās džihādā, jau ar pirmo asins lāsi tiek piedoti visi grēki, viņam tiek "rezervēta" vieta Paradīzes dārzā un tas tiek atbrīvots no lielajām bailēm Pastarās tiesas priekšā. Svētā kara laikā no kaujas lauka bēgt var divos gadījumos: pēc kara plāna, ja musulmaņu armija atkāpjas taktisku apsvērumu dēļ, vai lai pievienotos citā džihāda cīnītāju grupai.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Vārdi “karš” un “svēts”, kuri funkcionē vārda “džihāds” tulkojumā Eiropā, arābu valodā ir harb un muqaddas, savukārt izteiciens, kas pauž svētā kara ideju islamā (“svētais karš ticības/Dieva ceļā”), arābu valodā skan: džihādu fī sabīl al–dīn/(Āllāh).
Resursi internetā par šo tēmu
- Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
- Olga Petrova. Musulmaņu svētais karš džihāds un Eiropa(džihāds krievu islāma pētniecībā). // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 142.-152. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
