Atšķirības starp "Vedanta" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Vedanta''' (no sans. वेदान्त, ''vedānta'' - "vēdu beigas") jeb '''utara mimansa''' (उत्तरमीमांसा, ''uttara mīmāṃsā'' - "vēlā mimansa") – viena no 6 ortodoksālajām [[Indiešu filosofija|senindiešu reliģiski-filosofiskajām mācībām]], radusies uz [[Upanišadas|upanišadu]] pamata. Vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu [[Hinduisms|hinduismā]]. | '''Vedanta''' (no sans. वेदान्त, ''vedānta'' - "vēdu beigas") jeb '''utara mimansa''' (उत्तरमीमांसा, ''uttara mīmāṃsā'' - "vēlā mimansa") – viena no 6 ortodoksālajām [[Indiešu filosofija|senindiešu reliģiski-filosofiskajām mācībām]], radusies uz [[Upanišadas|upanišadu]] pamata. Vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu [[Hinduisms|hinduismā]]. | ||
| − | Pamattēzes | + | Pamattēzes pirmais noformulēja Badarajana darbā "Vedanta sutras" (III-IV gs.). Mācība attīstījās tālāk ar šo sutru komentāriem kā arī jauniem upanišadu komentāriem. Laika gaitā tajā izveidojās 2 pamatvirzieni: |
| − | * '''Advaita''' | + | * '''Advaita''' (absolūtais neduālisms), ko izveidoja [[Šankara]] VIII gs., saskaņā ar kuru pasaulē nav nekādas citas realitātes kā vien Dievs - nenosakāms, nosacījumu neierobežots un bez kvalitātēm; priekšstats par visuma objektu un parādību daudzveidību izriet no nezināšanas (''avidja''), jo patiesībā viss, izņemot Dievu, ir ilūzija (''maija''). Par izziņas pamatmetodi atzīst intuīciju un atklāsmi, uzskata, ka secinājumam un sajūtai nav lielas nozīmes. Indivīda centienu mērķis ir izprast, ka aiz visas daudzveidības stāv Viens. |
| + | * '''višišta advaita''' atšķirošais neduālisms), ko izveidoja [[Ramanudža]] XI-XII gs. mijā. Viņš mācīja, ka pastāv 3 realitātes: matērija, dvēsele un Dievs. Tās ir cita citai pakārtotas: individuālā dvēsele pakārto sev materiālo ķermeni, savukārt pati pakārtota Dievam. Bez Dieva kā dvēsele, tā matērija var pastāvēt tikai kā jēdzieni, nevis īstenība. Indivīda centienu mērķis ir atbrīvoties no materiālās pastāvēšanas, ko var sasniegt ar gara aktivitātes, Dieva atziņas un Dieva mīlestības palīdzību. | ||
| + | Advaita vairāk saistīta ar [[Šiva]]s kultu, savukārt višišta advaita - ar [[Višnu]] kultu. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 15. rindiņa: | 17. rindiņa: | ||
* Erich Frauwallner. Geschichte der indischen Philosophie. - Müller: Salzburg, 1953 | * Erich Frauwallner. Geschichte der indischen Philosophie. - Müller: Salzburg, 1953 | ||
* Helmuth von Glasenapp. Die Philosophie der Inder. - Kröner: Stuttgart, 1985. ISBN 3-520-19504-6 | * Helmuth von Glasenapp. Die Philosophie der Inder. - Kröner: Stuttgart, 1985. ISBN 3-520-19504-6 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Костюченко В.С. Классическая веданта и неоведантизм. - Москва, 1983 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 6. jūnijs, plkst. 10.39
Vedanta (no sans. वेदान्त, vedānta - "vēdu beigas") jeb utara mimansa (उत्तरमीमांसा, uttara mīmāṃsā - "vēlā mimansa") – viena no 6 ortodoksālajām senindiešu reliģiski-filosofiskajām mācībām, radusies uz upanišadu pamata. Vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu hinduismā.
Pamattēzes pirmais noformulēja Badarajana darbā "Vedanta sutras" (III-IV gs.). Mācība attīstījās tālāk ar šo sutru komentāriem kā arī jauniem upanišadu komentāriem. Laika gaitā tajā izveidojās 2 pamatvirzieni:
- Advaita (absolūtais neduālisms), ko izveidoja Šankara VIII gs., saskaņā ar kuru pasaulē nav nekādas citas realitātes kā vien Dievs - nenosakāms, nosacījumu neierobežots un bez kvalitātēm; priekšstats par visuma objektu un parādību daudzveidību izriet no nezināšanas (avidja), jo patiesībā viss, izņemot Dievu, ir ilūzija (maija). Par izziņas pamatmetodi atzīst intuīciju un atklāsmi, uzskata, ka secinājumam un sajūtai nav lielas nozīmes. Indivīda centienu mērķis ir izprast, ka aiz visas daudzveidības stāv Viens.
- višišta advaita atšķirošais neduālisms), ko izveidoja Ramanudža XI-XII gs. mijā. Viņš mācīja, ka pastāv 3 realitātes: matērija, dvēsele un Dievs. Tās ir cita citai pakārtotas: individuālā dvēsele pakārto sev materiālo ķermeni, savukārt pati pakārtota Dievam. Bez Dieva kā dvēsele, tā matērija var pastāvēt tikai kā jēdzieni, nevis īstenība. Indivīda centienu mērķis ir atbrīvoties no materiālās pastāvēšanas, ko var sasniegt ar gara aktivitātes, Dieva atziņas un Dieva mīlestības palīdzību.
Advaita vairāk saistīta ar Šivas kultu, savukārt višišta advaita - ar Višnu kultu.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 433. lpp.
- Visvaldis Klīve. Ticības ceļos. Reliģiju vēsture. - Zinātne: Rīga, 1995. - 413 lpp. ISBN 579661133X
- Satischandra Chatterjee. An Introduction to Indian Philosophy. - University of Calcutta: Calcutta, 1984
- Axel Michaels. Hinduism: Past and Present. - Princeton University Press: Princeton-New Jersey, 2004. — ISBN 0-691-08953-1
- Heinrich Zimmer. Philosophies of India. - Princeton University Press: New York, 1951, ISBN 0-691-01758-1
- Erich Frauwallner. Geschichte der indischen Philosophie. - Müller: Salzburg, 1953
- Helmuth von Glasenapp. Die Philosophie der Inder. - Kröner: Stuttgart, 1985. ISBN 3-520-19504-6
- Костюченко В.С. Классическая веданта и неоведантизм. - Москва, 1983
