Atšķirības starp "Kooperatīvs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kooperatīvs''' (an. ''co-operative'', fr. ''coopérative'', vc. ''Genossenschaft'', kr. ''кооператив'') - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. Pirmais lauksaimnieku kooperatīvs nodibinats 1754. gadā Lielbritānijā. Vacijā pirmās lielākie kooperatīvi bija 1763. gadā dibinātā Tīringas lauksaimniecības biedrība un 1764. gadā dibinātās biedrības Cellā un Leipcigā. Latvijas teritorijā pirmais kooperatīvs bija [[Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte]], kas darboties sāka 1796. gadā. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs., it sevišķi t.s. sociālistiskajās valstīs, kur kooperatīvi bija viena no lauksaimnieciskās ražošanas pamatformām. | + | '''Kooperatīvs''' (an. ''co-operative'', fr. ''coopérative'', vc. ''Genossenschaft'', kr. ''кооператив'') - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai vai savstarpējās apdrošināšanas darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. Pirmais lauksaimnieku kooperatīvs nodibinats 1754. gadā Lielbritānijā. Vacijā pirmās lielākie kooperatīvi bija 1763. gadā dibinātā Tīringas lauksaimniecības biedrība un 1764. gadā dibinātās biedrības Cellā un Leipcigā. Latvijas teritorijā pirmais kooperatīvs bija [[Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte]], kas darboties sāka 1796. gadā. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs., it sevišķi t.s. sociālistiskajās valstīs, kur kooperatīvi bija viena no lauksaimnieciskās ražošanas pamatformām. |
Rietumeiropa kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke | Rietumeiropa kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke | ||
(1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. XIX gs. 60. gados. uzsaimniecisko nostiprināšanos un kooperēšanos tautu mudināja tādi izglītoti [[inteliģence]]s pārstāvji ka Krišjanis Valdemārs, Rihards Tomsons, Aleksandrs Vēbers, Reinis Kaudzīte, Krišjānis Barons, Kronvaldu Atis u.c. | (1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. XIX gs. 60. gados. uzsaimniecisko nostiprināšanos un kooperēšanos tautu mudināja tādi izglītoti [[inteliģence]]s pārstāvji ka Krišjanis Valdemārs, Rihards Tomsons, Aleksandrs Vēbers, Reinis Kaudzīte, Krišjānis Barons, Kronvaldu Atis u.c. | ||
| − | Pirmās lauksaimnieku kopdarbības organizācijas - [[lauksaimniecības biedrība]]s, [[piensaimnieku sabiedrība]]s - izveidoja vācbaltu muižnieki jau XVIII gs. beigās. Par pirmo latviešu lauksaimniecības kooperatīvu tiek uzskatīta Plāņu lauksaimnieku biedrība Valkas apriņķī, kas dibināta 1866. gada 9. septembrī kā [[Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrība]]s filiāle. Priekšsēdētājs bija Rīgas politehniskā institūta profesors Jegors fon Zīverss. Apdrošinašanas kooperatīvi dalījas divās | + | Pirmās lauksaimnieku kopdarbības organizācijas - [[lauksaimniecības biedrība]]s, [[piensaimnieku sabiedrība]]s - izveidoja vācbaltu muižnieki jau XVIII gs. beigās. Par pirmo latviešu lauksaimniecības kooperatīvu tiek uzskatīta Plāņu lauksaimnieku biedrība Valkas apriņķī, kas dibināta 1866. gada 9. septembrī kā [[Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrība]]s filiāle. Priekšsēdētājs bija Rīgas politehniskā institūta profesors Jegors fon Zīverss. Apdrošinašanas kooperatīvi dalījas divās pamatgrupās: mantas apdrošinašanas biedrībās ([[uguns kase]]s, [[Krusas apdrošināšanas biedrība|krusas apdrošināšanas]] un lopu apdrošināšanas kooperatīvi), un [[Savstarpējās apdrošināšanas biedrība|sociālās apdrošināšanas biedrības]] (bāriņu un atraitņu kases, [[bēru kase]]s un [[rekrūšu lāde]]s). 1913. gada Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu kooperatīvi, kas apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopējā bilance |
| + | pārsniedza 65,9 miljonus zelta rubļu. 1914. gadā Latvijas teritorijā darbojās jau 192 lauksaimnieku kooperatīvi un 149 mašīnu koplietošanas biedrības (pārsvarā lietoja kuļmašīnas), 88 kop[[moderniecība]]s, no kurām 52 bija Vidzemē, 27 – Zemgalē un 9 Kurzemē. Latvijā 1919. gada 5. septembrī izdeva noteikumus "Par kooperatīvajām sabiedrībām un viņu savienībām (kas bija gandrīz identisks Krievijas Pagaidu valdības 1917. gada likumam). 1920. gadā dibinājās Latvijas Kooperatīvu kongresu padome, kura sastāvēja no visparejā kooperatīvu kongresā ievēlētiem delegātiem un pastāvošo kooperatīvo savienību pārstāvjiem.1931. gadā Latvijā darbojās 290 patērētāju biedrības, 628 krājaizdevu biedrības, 403 [[piensaimnieku biedrība]]s, 438 [[savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrība]]s u.c. kooperatīvi, kas apvienoja aptuveni 378 000 biedrus. 1937. gada 17. jūnija "Likums par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām" noteica kooperatīvu pamatveidus: [[krājaizdevu sabiedrība]], [[savstarpējās apdrošināšanas biedrība]], [[patērētāju biedrība]], koppiegādes un koppirkšanas sabiedrības, sabiedrības lauksaimniecības un zvejniecības produkcijas kopīgai pārstrādei un tirdzniecībai, biedrības mašīnu un citu darbarīku un ražošanas līdzekļu kopējai lietošanai, [[artelis]], [[dzīvokļu sabiedrība]], darba sabiedrības u.c. | ||
Skat. arī: [[savstarpējā kredītbiedrība]] | Skat. arī: [[savstarpējā kredītbiedrība]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 26. februāris, plkst. 16.34
Kooperatīvs (an. co-operative, fr. coopérative, vc. Genossenschaft, kr. кооператив) - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai vai savstarpējās apdrošināšanas darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. Pirmais lauksaimnieku kooperatīvs nodibinats 1754. gadā Lielbritānijā. Vacijā pirmās lielākie kooperatīvi bija 1763. gadā dibinātā Tīringas lauksaimniecības biedrība un 1764. gadā dibinātās biedrības Cellā un Leipcigā. Latvijas teritorijā pirmais kooperatīvs bija Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte, kas darboties sāka 1796. gadā. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs., it sevišķi t.s. sociālistiskajās valstīs, kur kooperatīvi bija viena no lauksaimnieciskās ražošanas pamatformām.
Rietumeiropa kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke (1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. XIX gs. 60. gados. uzsaimniecisko nostiprināšanos un kooperēšanos tautu mudināja tādi izglītoti inteliģences pārstāvji ka Krišjanis Valdemārs, Rihards Tomsons, Aleksandrs Vēbers, Reinis Kaudzīte, Krišjānis Barons, Kronvaldu Atis u.c.
Pirmās lauksaimnieku kopdarbības organizācijas - lauksaimniecības biedrības, piensaimnieku sabiedrības - izveidoja vācbaltu muižnieki jau XVIII gs. beigās. Par pirmo latviešu lauksaimniecības kooperatīvu tiek uzskatīta Plāņu lauksaimnieku biedrība Valkas apriņķī, kas dibināta 1866. gada 9. septembrī kā Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrības filiāle. Priekšsēdētājs bija Rīgas politehniskā institūta profesors Jegors fon Zīverss. Apdrošinašanas kooperatīvi dalījas divās pamatgrupās: mantas apdrošinašanas biedrībās (uguns kases, krusas apdrošināšanas un lopu apdrošināšanas kooperatīvi), un sociālās apdrošināšanas biedrības (bāriņu un atraitņu kases, bēru kases un rekrūšu lādes). 1913. gada Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu kooperatīvi, kas apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopējā bilance pārsniedza 65,9 miljonus zelta rubļu. 1914. gadā Latvijas teritorijā darbojās jau 192 lauksaimnieku kooperatīvi un 149 mašīnu koplietošanas biedrības (pārsvarā lietoja kuļmašīnas), 88 kopmoderniecības, no kurām 52 bija Vidzemē, 27 – Zemgalē un 9 Kurzemē. Latvijā 1919. gada 5. septembrī izdeva noteikumus "Par kooperatīvajām sabiedrībām un viņu savienībām (kas bija gandrīz identisks Krievijas Pagaidu valdības 1917. gada likumam). 1920. gadā dibinājās Latvijas Kooperatīvu kongresu padome, kura sastāvēja no visparejā kooperatīvu kongresā ievēlētiem delegātiem un pastāvošo kooperatīvo savienību pārstāvjiem.1931. gadā Latvijā darbojās 290 patērētāju biedrības, 628 krājaizdevu biedrības, 403 piensaimnieku biedrības, 438 savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības u.c. kooperatīvi, kas apvienoja aptuveni 378 000 biedrus. 1937. gada 17. jūnija "Likums par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām" noteica kooperatīvu pamatveidus: krājaizdevu sabiedrība, savstarpējās apdrošināšanas biedrība, patērētāju biedrība, koppiegādes un koppirkšanas sabiedrības, sabiedrības lauksaimniecības un zvejniecības produkcijas kopīgai pārstrādei un tirdzniecībai, biedrības mašīnu un citu darbarīku un ražošanas līdzekļu kopējai lietošanai, artelis, dzīvokļu sabiedrība, darba sabiedrības u.c.
Skat. arī: savstarpējā kredītbiedrība
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 234.-235. lpp.
