Atšķirības starp "Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs" versijām
m |
m |
||
| 35. rindiņa: | 35. rindiņa: | ||
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 01.01.1682. Mītavā | | style="vertical-align: top; text-align: left;" | 01.01.1682. Mītavā | ||
|} | |} | ||
| − | '''Jēkabs fon Ketlers''' (''Jakob von Kettler, Herzog von Kurland''; 1610.-1682.) - [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]] (valda no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. | + | '''Jēkabs fon Ketlers''' (''Jakob von Kettler, Herzog von Kurland''; 1610.-1682.) - [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]] (valda no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. decembrim pēc vecā stila (1682. gada 10. janvāris pēc jaunā stila)), hercoga [[Ketlers Vilhelms, Kurzemes hercogs|Vilhelma]] dēls. |
Dzimis Goldingenas (mūsd. Kuldīgas) pilī 1610. gada 28. oktobrī. Māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri (kad 1616. gadā no troņa atstādināja hercogu Vilhelmu, mantošanas tiesības zaudēja arī Jēkabs). Kopš 1612. gada viņu audzināja mātes radi Kēnigsbergā un Berlīnē. 1610. gadā Anglijas [[karalis]] [[Džeimss I (Anglijas karalis)|Džeimss I]] kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. Zēnu audzināja Berlīnē, viņš absolvēja Leipcigas Universitāti. 1622.–1624. gados studējis arī Rostokas universitātē. 1634. gadā princis Jēkabs devās apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1623. gadā hercogs [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]] atsauca tobrīd Leipcigas universitātē studējošo Jēkabu uz Kurzemi un 1624. gada maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633. gada Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku. 1633. g. vasarā Jēkabs apciemoja Pomerānijā tēvu un tikās arī ar Vilhelma seno draugu un patvēruma devēju hercogu Boguslavu XIV. 1633. g. beigās Jēkabs saņēma no Frīdriha pārvaldīšanā virkni muižu, kas atradās kādreizējā Vilhelma daļā. Bez Tukuma Jēkabs saņēma arī Sabiles, Kandavas, Skrundas, Lutriņu, Durbes, Grobiņas, Rucavas, Nīcas un Bārtas muižas ar novadiem, kā arī Sventājas un Liepājas krasta fogtijas. 1634. gada pavasarī ar 300 vīru lielu vienību devās kā vasalis palīgā Žečpospoļitas karalim tā karā ar Krieviju, taču karadarbībā nepiedalījās, jo, ierodoties karadarbības zonā, bija jau uzsāktas miera sarunas. Pēc atgriešanās no Krievijas karagājiena Jēkabs nolēma doties ārzemju ceļojumā, jo divu galmu uzturēšana, pēc viņa domām, būtu pārāk dārga.<ref>Jēkaba iesniegums hercogam Frīdriham. Emburgā, 1634. g. 8. jūlijā. Fragments. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., II sēj.</ref> Pēc vairākiem Nīderlandē pavadītiem mēnešiem viņš 1635. g. jūnijā ieradās Parīzē. Francijā Jēkabs uzturējās vairāk nekā gadu, tad devās uz Itāliju, bet nav izslēgts, ka šajā laikā viņš apmeklēja arī Angliju vai Spāniju. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1637. gada pavasarī. | Dzimis Goldingenas (mūsd. Kuldīgas) pilī 1610. gada 28. oktobrī. Māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri (kad 1616. gadā no troņa atstādināja hercogu Vilhelmu, mantošanas tiesības zaudēja arī Jēkabs). Kopš 1612. gada viņu audzināja mātes radi Kēnigsbergā un Berlīnē. 1610. gadā Anglijas [[karalis]] [[Džeimss I (Anglijas karalis)|Džeimss I]] kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. Zēnu audzināja Berlīnē, viņš absolvēja Leipcigas Universitāti. 1622.–1624. gados studējis arī Rostokas universitātē. 1634. gadā princis Jēkabs devās apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1623. gadā hercogs [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]] atsauca tobrīd Leipcigas universitātē studējošo Jēkabu uz Kurzemi un 1624. gada maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633. gada Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku. 1633. g. vasarā Jēkabs apciemoja Pomerānijā tēvu un tikās arī ar Vilhelma seno draugu un patvēruma devēju hercogu Boguslavu XIV. 1633. g. beigās Jēkabs saņēma no Frīdriha pārvaldīšanā virkni muižu, kas atradās kādreizējā Vilhelma daļā. Bez Tukuma Jēkabs saņēma arī Sabiles, Kandavas, Skrundas, Lutriņu, Durbes, Grobiņas, Rucavas, Nīcas un Bārtas muižas ar novadiem, kā arī Sventājas un Liepājas krasta fogtijas. 1634. gada pavasarī ar 300 vīru lielu vienību devās kā vasalis palīgā Žečpospoļitas karalim tā karā ar Krieviju, taču karadarbībā nepiedalījās, jo, ierodoties karadarbības zonā, bija jau uzsāktas miera sarunas. Pēc atgriešanās no Krievijas karagājiena Jēkabs nolēma doties ārzemju ceļojumā, jo divu galmu uzturēšana, pēc viņa domām, būtu pārāk dārga.<ref>Jēkaba iesniegums hercogam Frīdriham. Emburgā, 1634. g. 8. jūlijā. Fragments. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., II sēj.</ref> Pēc vairākiem Nīderlandē pavadītiem mēnešiem viņš 1635. g. jūnijā ieradās Parīzē. Francijā Jēkabs uzturējās vairāk nekā gadu, tad devās uz Itāliju, bet nav izslēgts, ka šajā laikā viņš apmeklēja arī Angliju vai Spāniju. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1637. gada pavasarī. | ||
| 41. rindiņa: | 41. rindiņa: | ||
1638. gadā kļuva par pavaldoni, 1639. gada 16. februārī Viļņā Jēkabs saņēma no Žečpospoļitas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu. Bet reāli kļuva par vienpersoniskus valdnieku pēc tēvoča nāves, 1642. gada 16. augustā. Balstīdamies uz [[Merkantīlisms|merkantīlisma]] teoriju, Jēkabs turpināja tēva iesākto saimniecisko politiku: muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību (manufaktūras), tirdzniecību un kuģubūvi. Mērķtiecīgi iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā, cenšoties savās muižās ražot preces, ko var pārdot aiz robežām, centās novirzīt uz Kurzemi tranzīttirdzniecību, kas gāja no Smoļenskas uz Lietuvu un Baltkrieviju. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643.g.), Portugāli (1648.g.), Holandi (1653.g.), Angliju (1654.g.), Spāniju (1656.g.) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1646. gadā viņš panāca, ka Žečpospoļitas karalis nodod Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās. 1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upas grīvā, bet kad to atņēma holandieši, bet tiem briti, 1654. gadā kā kompensāciju no angļu grāfa Vorvika saņēma Tobago salu Karību jūrā. | 1638. gadā kļuva par pavaldoni, 1639. gada 16. februārī Viļņā Jēkabs saņēma no Žečpospoļitas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu. Bet reāli kļuva par vienpersoniskus valdnieku pēc tēvoča nāves, 1642. gada 16. augustā. Balstīdamies uz [[Merkantīlisms|merkantīlisma]] teoriju, Jēkabs turpināja tēva iesākto saimniecisko politiku: muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību (manufaktūras), tirdzniecību un kuģubūvi. Mērķtiecīgi iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā, cenšoties savās muižās ražot preces, ko var pārdot aiz robežām, centās novirzīt uz Kurzemi tranzīttirdzniecību, kas gāja no Smoļenskas uz Lietuvu un Baltkrieviju. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643.g.), Portugāli (1648.g.), Holandi (1653.g.), Angliju (1654.g.), Spāniju (1656.g.) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1646. gadā viņš panāca, ka Žečpospoļitas karalis nodod Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās. 1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upas grīvā, bet kad to atņēma holandieši, bet tiem briti, 1654. gadā kā kompensāciju no angļu grāfa Vorvika saņēma Tobago salu Karību jūrā. | ||
| − | 1645. gadā apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595.-1640.) meitu princesi [[Ketlera, Luīze Šarlote|Luīzi Šarloti]] (''Luise Charlotte von Brandenburg'', 1617.-1676.). | + | 1645. gadā apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595.-1640.) meitu princesi [[Ketlera, Luīze Šarlote|Luīzi Šarloti]] (''Luise Charlotte von Brandenburg'', 1617.-1676.). Izvērsa aktīvu ārpolitisko darbību, cenšoties panākt hercogistes neitralitāti konfliktos starp lielvalstīm, neveiksmīgi (muižniecības pretestības dēļ) mēģināja reformēt zemes aizsardzības sistēmu (''modus defensionis''), ierosinot atteikties no lēņa karaspēka un pāriet uz algotņu armiju. |
1658.–1660. gados hercogs bija zviedru gūstā. Hercoga saimniecību pilnīgi sagrāva Krievijas–Polijas–Zviedrijas karš (1653.–1667.). 1678.-1679. gada ziemā Jēkabs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazâm pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm. Bet hercoga stâvoklis kļuva ļaunāks, un beigās viņš sāka klepot asinis. Tagad radās aizdomas par viņa noburšanu, un ''galma kamariļa'' norādīja uz Vecmuižas domēna iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. To arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs mira. | 1658.–1660. gados hercogs bija zviedru gūstā. Hercoga saimniecību pilnīgi sagrāva Krievijas–Polijas–Zviedrijas karš (1653.–1667.). 1678.-1679. gada ziemā Jēkabs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazâm pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm. Bet hercoga stâvoklis kļuva ļaunāks, un beigās viņš sāka klepot asinis. Tagad radās aizdomas par viņa noburšanu, un ''galma kamariļa'' norādīja uz Vecmuižas domēna iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. To arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs mira. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 1. jūlijs, plkst. 12.20
| |
| Valda | 16.08.1642.-31.07.1681. |
| Sieva | Luīze Šarlote no Brandenburgas |
| Bērni |
|
| dinastija | Ketleru dinastija |
| Tēvs | Vilhelms |
| Māte | Sofija no Prūsijas |
| Dzimis | 28.10.1610. Goldingenā |
| Miris | 01.01.1682. Mītavā |
Jēkabs fon Ketlers (Jakob von Kettler, Herzog von Kurland; 1610.-1682.) - Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs (valda no 1642. gada 16. augusta līdz 1681. gada 31. decembrim pēc vecā stila (1682. gada 10. janvāris pēc jaunā stila)), hercoga Vilhelma dēls.
Dzimis Goldingenas (mūsd. Kuldīgas) pilī 1610. gada 28. oktobrī. Māte mira dzemdībās, tēvs kļuva par politisko intrigu upuri (kad 1616. gadā no troņa atstādināja hercogu Vilhelmu, mantošanas tiesības zaudēja arī Jēkabs). Kopš 1612. gada viņu audzināja mātes radi Kēnigsbergā un Berlīnē. 1610. gadā Anglijas karalis Džeimss I kļuva par prinča Jēkaba krusttēvu. Zēnu audzināja Berlīnē, viņš absolvēja Leipcigas Universitāti. 1622.–1624. gados studējis arī Rostokas universitātē. 1634. gadā princis Jēkabs devās apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1623. gadā hercogs Frīdrihs atsauca tobrīd Leipcigas universitātē studējošo Jēkabu uz Kurzemi un 1624. gada maijā princi svinīgi sagaidīja Kuldīgā. 1633. gada Polijas karalis beidzot atzina Jēkabu par troņmantinieku. 1633. g. vasarā Jēkabs apciemoja Pomerānijā tēvu un tikās arī ar Vilhelma seno draugu un patvēruma devēju hercogu Boguslavu XIV. 1633. g. beigās Jēkabs saņēma no Frīdriha pārvaldīšanā virkni muižu, kas atradās kādreizējā Vilhelma daļā. Bez Tukuma Jēkabs saņēma arī Sabiles, Kandavas, Skrundas, Lutriņu, Durbes, Grobiņas, Rucavas, Nīcas un Bārtas muižas ar novadiem, kā arī Sventājas un Liepājas krasta fogtijas. 1634. gada pavasarī ar 300 vīru lielu vienību devās kā vasalis palīgā Žečpospoļitas karalim tā karā ar Krieviju, taču karadarbībā nepiedalījās, jo, ierodoties karadarbības zonā, bija jau uzsāktas miera sarunas. Pēc atgriešanās no Krievijas karagājiena Jēkabs nolēma doties ārzemju ceļojumā, jo divu galmu uzturēšana, pēc viņa domām, būtu pārāk dārga.[1] Pēc vairākiem Nīderlandē pavadītiem mēnešiem viņš 1635. g. jūnijā ieradās Parīzē. Francijā Jēkabs uzturējās vairāk nekā gadu, tad devās uz Itāliju, bet nav izslēgts, ka šajā laikā viņš apmeklēja arī Angliju vai Spāniju. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1637. gada pavasarī.
1638. gadā kļuva par pavaldoni, 1639. gada 16. februārī Viļņā Jēkabs saņēma no Žečpospoļitas karaļa Vladislava investitūras diplomu un svinīgā ceremonijā Viļņas pilī nodeva karalim uzticības zvērestu. Bet reāli kļuva par vienpersoniskus valdnieku pēc tēvoča nāves, 1642. gada 16. augustā. Balstīdamies uz merkantīlisma teoriju, Jēkabs turpināja tēva iesākto saimniecisko politiku: muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību (manufaktūras), tirdzniecību un kuģubūvi. Mērķtiecīgi iesaistījās starptautiskajā tirdzniecībā, cenšoties savās muižās ražot preces, ko var pārdot aiz robežām, centās novirzīt uz Kurzemi tranzīttirdzniecību, kas gāja no Smoļenskas uz Lietuvu un Baltkrieviju. Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643.g.), Portugāli (1648.g.), Holandi (1653.g.), Angliju (1654.g.), Spāniju (1656.g.) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1646. gadā viņš panāca, ka Žečpospoļitas karalis nodod Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās. 1651. gadā Jēkabs nopirka no Gambijas valdnieka Kumbo Sv. Andreja salu Gambijas upas grīvā, bet kad to atņēma holandieši, bet tiem briti, 1654. gadā kā kompensāciju no angļu grāfa Vorvika saņēma Tobago salu Karību jūrā.
1645. gadā apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595.-1640.) meitu princesi Luīzi Šarloti (Luise Charlotte von Brandenburg, 1617.-1676.). Izvērsa aktīvu ārpolitisko darbību, cenšoties panākt hercogistes neitralitāti konfliktos starp lielvalstīm, neveiksmīgi (muižniecības pretestības dēļ) mēģināja reformēt zemes aizsardzības sistēmu (modus defensionis), ierosinot atteikties no lēņa karaspēka un pāriet uz algotņu armiju.
1658.–1660. gados hercogs bija zviedru gūstā. Hercoga saimniecību pilnīgi sagrāva Krievijas–Polijas–Zviedrijas karš (1653.–1667.). 1678.-1679. gada ziemā Jēkabs saslima ar zobu sakņu sastrutojumu un elpceļu kataru, kas pamazâm pārņēma visu elpošanas orgānu sistēmu. Hercoga darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm. Bet hercoga stâvoklis kļuva ļaunāks, un beigās viņš sāka klepot asinis. Tagad radās aizdomas par viņa noburšanu, un galma kamariļa norādīja uz Vecmuižas domēna iecirkņa pārzini Magnusu Luftu (arī Luhtu), vienu no hercoga uzticīgākiem ierēdņiem, kurš ar savu nelokāmību un godīgo raksturu bija ieguvis daudzus ienaidniekus. To arestēja, pratināja, spīdzināja un Bauskā sadedzināja uz sārta. Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders uzgāja īsto slimības cēloni un lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs mira.
| Priekštecis: Vilhelms |
Kurzemes un Zemgales hercogs 1642.-1681. |
Pēctecis: Fridrihs II Kazimirs |
Literatūra
- Juškēvičs J. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. – Rīga 1935
- Juškēvičs J. Kurzemes Hercogi un viņu laikmets. (2. pārstrādātais izdevums) - Zvaigzne: Rīga, 1993.
- Dunsdorfs E. Senie stāsti. - Melburna, 1955.
- Latvijas Vēsture. - izd.Goppers M., Stokholma, 1948.
- Zalsters A.E. Hercoga Jēkaba burinieki. - Jumava: Ventspils, 2002.
Resursi internetā par šō tēmu
- Deģis A.D. „Hercoga Jēkaba buras” (apskats par Kurzemes – Zemgales hercogistes ziedu laikiem)
- Kuģu būvēšana. Tobago. Tirdzniecība. - 48 ilustrēti stāsti par Nīderlandi un tās saikni ar Latviju vēsturē un mūsdienās (izstādes katalogs)
- Latvijas dzinējsuņa šķirnes izveidotājs - Jēkabs fon Ketlers
- Lancmanis I. Kurzemes hercogiste – mūžīgais un efemērais. // Akadēmiskās lekcijas. LZA, 2004.
- Berķis V.A. Kurzemes hercoga Jēkaba drošības politika no 1638. līdz 1658. gadam. // Militārais apskats. 2009. Nr. 3/4 (132/133), 61.-77. lpp.
- Яковлева Марите. Отношения курляндского герцога Якова с Россией.
- Яков (Екаб, Иаков) Кетлер : Герцог Курляндии (1642-1681)
- Колонии Курляндии в Америке
