Atšķirības starp "Ozols Voldemārs" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 27. janvāris, plkst. 08.05

Voldemārs Oskars Edmunds Ozols (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, mititārais teorētiķis.

Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vitebskas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvis - kokvirpotājs, - māte - bezzemniece, kalpone. 1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā. Pamatizglītību guvis 4-gadīgajā Rīgas pilsētas skolā. Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni) par dzelzceļa strādnieku. Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par stacijas priekšnieka palīgu. No 1904. gada LSDSP biedrs. 1904. gada 1. septembrī iestājies Krievijas impērijas armijā. Uzreiz nosūtits uz mācīties Viļņas karaskolā. 1907. gadā absolvējis Viļņas junkuru skolu (Виленское пехотное юнкерское училище - ВПЮУ) kā podporučiks. Ieskaitīts 8. Maskavas grenadieru pulkā (8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк), kas bija dislocēts Tverā. 24.03.1910. paaugstināts par praporščiku. 1914. gada 15. maijā ar izcilību absolvējis Pēterburgas Kara akadēmijas (Императорская Николаевская военная академия) pilnu kursu (2 кл. по 1-му разряду). Pēc tam ar rīkojumu Nr.12.1914. nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. No 24.03.1914. štabskapitans. Norīkots kā pastāvīgais virsnieks 4. korpusa štābā (дежурный офицер штаба 4-го армейского корпуса), piedalījies korpusa kaujas operāciju vadīšanā Kaukāza frontē pret Osmaņu impērijas karaspēku. Organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības (kam pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas valsts), vadījis Vanas (05.04.1915. viņa vadībā armēņu vienības pārrāva Vanas aplenkumu un ieņēma pilsētu^[1]), bet atpazīstamību visas valsts mērogā Ozols guva ar pārdrošu reidu dziļā Turcijas armijas aizmugurē līdz Erzerumai un atpakaļ. 1915. gadā pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu, 01.11.1915. iecelts par vecāko adjutantu. 1916. gada 19. februārī pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kur pēc ierašanās ieskaitīts 8. Valmieras bataljonā. Novembrī iecelts par tikko izveidotās 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. No 02.04.1917. kapitans. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis Ziemassvētku kaujas operāciju, personīgi vadījis 53. Sibīrijas strēlnieku pulku pārrāvumā. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna cietis no vācu uzbrukuma ar kaujas gāzēm. 08.02.1917. pārcelts uz ģenerālštābu kā 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants (līdz 09.1917.).

1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Kaujās pie Inčukalna smagi ievainots un evakuēts uz Pēterburgu ārstēties. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgalē partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku oktobra apvērsums Pēterburgā tam pielika punktu. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, politikā neiesaistoties. 1918. gadā šķērsoja fronti un atgriezies Latvijā, kur, ieradies Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas bruņotajos spēkos. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu, taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts, taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču 13. janvārī atkal arestēts.^[2] Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika. Tika nolemts pulkvedi Ozolu atbrīvot un ļaut tam atstāt valsti.^[3]

Devās uz Igauniju, taču ceļā saslima ar tīfu un bija spiests karantīnas laiku uzturēties Sāmsalā. Izveseļojies, vērsas pie Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera, kurš V.Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku. Pēc viņa rīkojuma tur sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas. 1919. gadā sākoties karadarbībai pie Apes, V.Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas-Latvijas spēku Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un landesvēru Vidzemē. Pēc Cēsu kaujām atgriezies Igaunijā (konflikts ar J.Zemitānu, Ziemeļlatvijas brigādes komandieri, kuru Ozols publiski dēvējis par iznireli un diletantu). Taču oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē bermontiešu uzbrukuma laikā, ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Izstrādā operatīvos plānus un kūrē visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā. 1920. gada februārī V.Ozols tika no armijas atvaļināts.

1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, vasarā demobilizējās. No 1922. gada lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Iestājies politiskajā partijā Darba savienība, vairākkārt aizturēts. Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. 1932. gada 15. decembrī V.Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. Šajā laikā viņu it kā savervējis PSRS armijas izlūkdienests (ГРУ).^[4] 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt, V.Ozolu apcietināja, pēc pusgada izraidīja no Latvijas. 1934. gada 6. maijā V.Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts ar ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras draudiem". Aizturētais tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā uz t.s. Kerenska likuma pamata, kad patvaļīgam beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem. 1936. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas. Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos, bet pēc tam devās uz Spāniju, kur iestājies Spānijas republikāņu armijā, kur V.Ozolu iecēla par brigādes ģenerāli interbrigādes štābā un aizmugures spēku apmācības priekšnieku. Īslaicīgi aizturēts aizdomās par sadarbību ar frankistiem. Pēc kara emigrējis uz Franciju (28.04.1939. Latvijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atņēma Ozolam pavalstniecību). 1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, vadījis militāro izlūkošanu. 7.11.1944. Francijas pretizlūkošanas dienests (DST) viņu esot apcietinājuši, bet it kā izglābusi PSRS reevakuācijas komisija. Līdz 17.05.1945. strādājis PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā, 22. jūlijā kopā ar sievu un audžumeitu caur Marseļu, Odesu un Maskavu atgriezās Rīgā. Okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju (vēlāk docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bezpartejiskais. V.Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju. Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.

Apbalvojumi: (vislielāko skaitu militāro apbalvojumu saņēmušais Viļņas junkuru skolas absolvents^[5])

• I, II, III (08.05.1914.), IV šķiras Sv. Staņislava ordenis
• II, III, IV šķiras Sv. Annas ordenis
• IV šķiras Sv. Vladimira ordenis ar zobeniem un banti
• IV šķiras Sv. Jura ordenis (13.02.1917. pavēle Nr.161.; apstpr. 28.08.1917. - par Ziemassvētku kaujām)^[6]
• III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr.3./492. (par 31.03.1919. kauju pie Alsviķiem).

Vērtējumi presē - atkarībā no iekšpolitiskās situācijas

• "Jaunākās Ziņas" 1919. gada 15. novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem: "Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis."
• K.Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā "Brīvā Zeme" 1934. gada 12. aprīlī: "Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
• Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
• Daukšts B. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. - LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 120 lpp. ISBN 978-9984-45-541-9
• Ķemzāns I. No zobena saule lēca jeb ieskats Voldemāra Ozola dzīvē. // Par Brīvību, par Tēvzemi. - LKF: Rīga, 1988.

Resursi internetā par šo tēmu

• Heniņa A. grāmatas "Čiekurkalna Volda akselbantes" apraksts
• Vēstule pulkvedim Balodim
• Pulkv. V. Ozola iecelšana par operatīvās daļas priekšnieku // Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti

• Степанянц С.М. Сопротивление армян геноциду в годы первой мировой войны. // Новая и новейшая история. №1. 2007