Atšķirības starp "Dzelzsdivīzija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
3. rindiņa: 3. rindiņa:
 
* pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
 
* pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
 
* majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)
 
* majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)
−
Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai ([[Golcs Rīdigers fon der|Golcs]]). Marta sākumā piedalījās [[Latvijas zemessardze]]s uzbrukumā [[LSPR armija]]i Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kurā atradās [[Kalpaka bataljons]]) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta [[Goldfelda eskadrons]], pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietoksnī]]. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. [[Niedras kabinets]]) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju ([[Cēsu kaujas]]). Šajā brīdī dzelzsdivīzijas sastāvā bija aptuveni 15000 vīri, no kuriem kaujasspējīgi kādi 9000:<ref>Bermonts atmiņās min, ka oktobrī divīzijā bijis ap 18000 vīru, no kuriem kaujasspējīgi 15000.</ref><br>
+
Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai ([[Golcs Rīdigers fon der|Golcs]]). Marta sākumā piedalījās [[Latvijas zemessardze]]s uzbrukumā [[LSPR armija]]i Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kurā atradās [[Kalpaka bataljons]]) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta [[Goldfelda eskadrons]], pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietoksnī]]. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēģeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa.  
−
'''1919. gada jūnija vidū:'''
 
−
* 3 kājnieku pulki (8 bataljoni):
 
−
** 1. Kurzemes kājnieku pulks (''1 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom.majors ''von Lossow''; 3 bataljoni, 82 ložmetēji, 10 mīnmetēji, ~2400 vīri);
 
−
*** 1. bataljons (kom. ''Doin'', vēlāk ''Krüger'');
 
−
*** [[Borkes bataljons|2. bataljons]] (kom. haupt. ''Borcke'', vēlāk ''Groeben'');
 
−
*** 3. bataljons (kom. ''Heiberg'', vēlāk ''von Stülpnagel'').
 
−
** 2. Kurzemes kājnieku pulks (''2 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. majors ''von Kleist'', vēlāk ''von Bomhard''; 3 bataljoni, 85 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri);
 
−
*** 1. bataljons jeb Lībermaņa bataljons (''Freiwilligen-Bataillon von Lieberman'');
 
−
*** 2. bataljons (kom. haupt. Balla);
 
−
*** 3. bataljons jeb Bertolda brīvkorpuss (''Freikorps Berthold'')
 
−
*** 4. bataljons jeb Henkes bataljons (''Freiwilligen-Bataillon Henke''), sākumā bija kā Nr.3., taču vēlāk pārdēvēts par Nr.4.;
 
−
** 3. Kurzemes kājnieku pulks (''3 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. kapteinis ''Poensgen'', vēlāk ''von Klewitz''; 4 bataljoni, 83 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri):
 
−
*** 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Meerwein'');
 
−
*** 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Wolter'');
 
−
*** 3. bataljons jeb Rikhofa brīvkorpuss (''Freikorps Rieckhoff'', kom. ''Rieckhoff'').
 
−
*** ložmetējnieku nodaļa (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'')
 
−
* Kurzemes jēgeru bataljons (''Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner'')
 
−
* strēlnieku bataljons (''Scharfschützen Bataillon''; 24 ložmetēji, 4 vieglie lielgabali, 4 mīnmetēji, ~800 vīri);
 
−
* Luca mīnmetēju komanda (''Minenwerfer Kompanie''; 24 mīnmetēji, ~400 vīri).
 
−
* ložmetējnieku vienība (''MG Sharpshooters Abt. Petersdorff'')
 
−
* Kurzemes jātnieku pulks (''Kurländisches Kavallerie Regiment'', kom. majors ''Graf von Kanitz''; 4 eskadroni, 8 ložmetēji, ~600 vīri).
 
−
* artilērijas bataljons (''Kurländisches Fußartillerie Battalion'', kom. majors ''von Arnim''); 3 divizioni, 6 vieglās artilērijas baterijas ar 24 lielgabaliem, ~1200 vīri, 2 smagās artilērijas baterijas, 8 lielgabali, ~400 vīri); maija beigās izvērsts par pulku (''Kurländisches Feldartillerie-Regiment'').
 
−
* Sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~600 vīri);
 
−
* aviācijas vienība (''Flieger Abteilung Nr 427'');
 
−
u.c. loģistikas un palīgvienības. Pievienojās arī [[Rosbaha brīvkorpuss]] (''Freikorps Roßbach''; ~1200 vīri).
 
  
−
1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēģeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa. Īsi pirms Cēsu kaujām visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā vienība atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva [[Rietumu brīvprātīgo armija|Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā]]. Pēc [[Bermontiāde]]s divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.
+
1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. [[Niedras kabinets]]) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju ([[Cēsu kaujas]]). Visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]], Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā lielākā daļa vienības personālsastāva atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva [[Rietumu brīvprātīgo armija|Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā]].  
 +
 
 +
1919. gada novembra sākumā pēc saraksta vienību veidoja:
 +
* 1. Kurzemes kājnieku pulks (''1 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom.majors ''von Lossow''; ~800-900 vīri, 24-36 ložmetēji)
 +
** 1. bataljons (kom. ''Doin'', vēlāk ''Krüger'')
 +
** [[Borkes bataljons|2. bataljons]] (kom. haupt. ''Borcke'', vēlāk ''Groeben'')
 +
** 3. bataljons (kom. ''Heiberg'', vēlāk ''von Stülpnagel'')
 +
* 2. Kurzemes kājnieku pulks (''2 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. majors ''von Kleist'', vēlāk ''von Bomhard''; ~1120-1160 vīri, 32-48 ložmetēji)
 +
** 1. Lībermaņa bataljons (''Freiwilligen-Bataillon von Lieberman'')
 +
** 2. Sudetiešu bataljons (''Sudetenland'', kom. haupt. Balla)
 +
* 3. Kurzemes kājnieku pulks, t.s. bavārieši (''3 Kurländisches Infanterie Regiment'', kom. kapteinis ''Poensgen'', vēlāk ''von Klewitz''; ~1000-1400 vīri, 32-48 ložmetēji)
 +
** 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Meerwein'')
 +
** 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (''Freikorps Poensgen'', Kurzemē kopš maija, kom. ''Wolter'')
 +
** 3. bataljons jeb Rikhofa brīvkorpuss (''Freikorps Rieckhoff'', kom. ''Rieckhoff'')
 +
* Kurzemes jēgeru bataljons (''Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner'', ~600-800 vīri, 12-16 ložmetēji)
 +
* Lutca ložmetējnieku komanda (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'', ~400 vīri, 20-24 ložmetēji)
 +
* Damma ložmetējnieku komanda (''Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung'', 11-16 ložmetēji)
 +
* Kurzemes jātnieku pulks (''Kurländisches Kavallerie Regiment'', kom. majors ''Graf von Kanitz''; ~600 vīri, 8-16 ložmetēji).
 +
** 1. eskadrons
 +
** 2. eskadrons
 +
** 3. eskadrons
 +
** 4. eskadrons
 +
** 5. eskadrons
 +
* 33. reihsvēra kājnieku pulks
 +
* artilērijas jēgeru korpuss "Goldingen" (kom. majors ''von Arnim'', ~400-500 vīri, 20-30 ložmetēji)
 +
** 1. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
** 2. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
** 3. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
 +
** smagās artilērijas divizions (2 smagās artilērijas baterijas, 8-10 haubices)
 +
* sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~300 vīri)
 +
* mīnmetēju komanda (''Minenwerfer Kompanie'', 2 rotas, 8 mīnmetēji)
 +
* dzelzceļa policijas bataljons
 +
aizmugures loģistikas un palīgvienības. Kopā pēc saraksta bija 3420-4700 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 520-640 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 32-58 lielgabalu, 161-234 ložmetēju.<ref>Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Katvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.</ref>
 +
 
 +
Pēc [[Bermontiāde]]s divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.
  
 
== ==
 
== ==

Versija, kas saglabāta 2013. gada 23. marts, plkst. 13.42

Eiserner Division 09 1919.jpg

Dzelzsdivīzija (vc. Eiserne Division, kr. Железная дивизия) - Vācijas armijas 6. rezerves korpusa operatīvā vienība Baltijā Latvijas Neatkarības kara laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta dzelzsbrigāde (Eiserne Brigade) īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt Vācijas VIII armijas evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:

  • pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
  • majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)

Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai (Golcs). Marta sākumā piedalījās Latvijas zemessardzes uzbrukumā LSPR armijai Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kurā atradās Kalpaka bataljons) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta Goldfelda eskadrons, pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un Daugavgrīvas cietoksnī. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēģeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa.

1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. Niedras kabinets) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju (Cēsu kaujas). Visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos Cēsu kaujās, Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā lielākā daļa vienības personālsastāva atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā.

1919. gada novembra sākumā pēc saraksta vienību veidoja:

  • 1. Kurzemes kājnieku pulks (1 Kurländisches Infanterie Regiment, kom.majors von Lossow; ~800-900 vīri, 24-36 ložmetēji)
    • 1. bataljons (kom. Doin, vēlāk Krüger)
    • 2. bataljons (kom. haupt. Borcke, vēlāk Groeben)
    • 3. bataljons (kom. Heiberg, vēlāk von Stülpnagel)
  • 2. Kurzemes kājnieku pulks (2 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. majors von Kleist, vēlāk von Bomhard; ~1120-1160 vīri, 32-48 ložmetēji)
    • 1. Lībermaņa bataljons (Freiwilligen-Bataillon von Lieberman)
    • 2. Sudetiešu bataljons (Sudetenland, kom. haupt. Balla)
  • 3. Kurzemes kājnieku pulks, t.s. bavārieši (3 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. kapteinis Poensgen, vēlāk von Klewitz; ~1000-1400 vīri, 32-48 ložmetēji)
    • 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Meerwein)
    • 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Wolter)
    • 3. bataljons jeb Rikhofa brīvkorpuss (Freikorps Rieckhoff, kom. Rieckhoff)
  • Kurzemes jēgeru bataljons (Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner, ~600-800 vīri, 12-16 ložmetēji)
  • Lutca ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, ~400 vīri, 20-24 ložmetēji)
  • Damma ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, 11-16 ložmetēji)
  • Kurzemes jātnieku pulks (Kurländisches Kavallerie Regiment, kom. majors Graf von Kanitz; ~600 vīri, 8-16 ložmetēji).
    • 1. eskadrons
    • 2. eskadrons
    • 3. eskadrons
    • 4. eskadrons
    • 5. eskadrons
  • 33. reihsvēra kājnieku pulks
  • artilērijas jēgeru korpuss "Goldingen" (kom. majors von Arnim, ~400-500 vīri, 20-30 ložmetēji)
    • 1. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
    • 2. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
    • 3. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
    • smagās artilērijas divizions (2 smagās artilērijas baterijas, 8-10 haubices)
  • sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~300 vīri)
  • mīnmetēju komanda (Minenwerfer Kompanie, 2 rotas, 8 mīnmetēji)
  • dzelzceļa policijas bataljons

aizmugures loģistikas un palīgvienības. Kopā pēc saraksta bija 3420-4700 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 520-640 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 32-58 lielgabalu, 161-234 ložmetēju.[1]

Pēc Bermontiādes divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.

  • maj. Bišofs

  • Bermonta vaacu rota 1919.jpg
  • Westarmee Eiserner Division 1919.jpg

    parāde

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • kopā ar bermontiešiem

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Katvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 112.-113. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
  • Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
  • Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
  • Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
  • Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
  • Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
  • Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Dzelzsdivīzija&oldid=43751"