Atšķirības starp "Džou valsts" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. Valsts pārvaldes pamatā tika ieviests [[Feodālisms|feodālais]] princips: ārpus valdnieka [[domēne]]s teritorija tika sadalīta valdījumos, ko piešķīra kā [[Lēnis|lēni]] [[Vasalis|vasaļiem]], kuri līdz ar valdījumu un pienākumiem saņēma titulus [[guns]] vai [[hou]] (stratēģiski svarīgākās kņazistes - Lu, Vecākā Vei, U, Cai, Cao, Cziņ, Džen, - tika piešķirtas lēnī valdošās dinastijas jaunākajiem atzariem). Šie valdījumi sīkāk iedalījās mazākās teritoriāli administratīvajās vienībās. Valdnieka galminieki reizē kalpoja arī kā tā ierēdņi, kuru darbu vadīja un koordinēja kancelejas priekšnieks ([[sjans]]). Ierēdņi bija sadalīti 3 kategorijās pēc atbildības apjoma, un katrs specializējās darbam kādā šaurākā nozarē. [[Si Džou dinastija]]s valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Visai liela nozīme bija [[verdzība]]i. Vienīgais zemes īpašnieks formāli bija vans, taču reāli ar to rīkojās savos valdījumos tā vietvalži. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās [[pilsēta]]s. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi: vēl nebija izbūvēts labu ceļu tīkls, praktiski netika izmantots riteņu transports. Lai kā to atvieglotu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Armiju veidoja pastāvīgas karadraudzes, kuras kara gadījumā veidoja zemessardzes karaspēka kodolu, šajā laikā ieviesa [[kaujas rati|kaujas ratus]]. | Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. Valsts pārvaldes pamatā tika ieviests [[Feodālisms|feodālais]] princips: ārpus valdnieka [[domēne]]s teritorija tika sadalīta valdījumos, ko piešķīra kā [[Lēnis|lēni]] [[Vasalis|vasaļiem]], kuri līdz ar valdījumu un pienākumiem saņēma titulus [[guns]] vai [[hou]] (stratēģiski svarīgākās kņazistes - Lu, Vecākā Vei, U, Cai, Cao, Cziņ, Džen, - tika piešķirtas lēnī valdošās dinastijas jaunākajiem atzariem). Šie valdījumi sīkāk iedalījās mazākās teritoriāli administratīvajās vienībās. Valdnieka galminieki reizē kalpoja arī kā tā ierēdņi, kuru darbu vadīja un koordinēja kancelejas priekšnieks ([[sjans]]). Ierēdņi bija sadalīti 3 kategorijās pēc atbildības apjoma, un katrs specializējās darbam kādā šaurākā nozarē. [[Si Džou dinastija]]s valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Visai liela nozīme bija [[verdzība]]i. Vienīgais zemes īpašnieks formāli bija vans, taču reāli ar to rīkojās savos valdījumos tā vietvalži. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās [[pilsēta]]s. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi: vēl nebija izbūvēts labu ceļu tīkls, praktiski netika izmantots riteņu transports. Lai kā to atvieglotu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Armiju veidoja pastāvīgas karadraudzes, kuras kara gadījumā veidoja zemessardzes karaspēka kodolu, šajā laikā ieviesa [[kaujas rati|kaujas ratus]]. | ||
| − | Pirmajiem vaniem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm un paplašināt teritoriju, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences, to vara kļuva mantojama. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - Lojanu, - kopš šī laika pieņemts runāt par [[Dun Džou dinastija|Dun Džou dinastiju]], - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to [[domēne|domēni]], savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar [[Dzelzs laikmets|dzelzs ieviešanu]], - ''de facto'' bija suvereni valdnieki. Tas bija juku un politiskās sadrumstalotības periods, ko tradicionāli dala 2 periodos: [[Pavasaru un Rudeņu laiks]] (770.-476.g. p.m.ē.) un Džango (''戰國時代 / 战国时代 - Zhànguó Shídài'') jeb "[[Karojošo valstu laiks]]" (475.-221.g. p.m.ē.). | + | Pirmajiem vaniem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm un paplašināt teritoriju, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences, to vara kļuva mantojama. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - Lojanu, - kopš šī laika pieņemts runāt par [[Dun Džou dinastija|Dun Džou dinastiju]], - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to [[domēne|domēni]], savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar [[Dzelzs laikmets|dzelzs ieviešanu]], - ''de facto'' bija suvereni valdnieki. Tas bija juku un politiskās sadrumstalotības periods, ko tradicionāli dala 2 periodos: [[Pavasaru un Rudeņu laiks]] (770.-476.g. p.m.ē.) un Džango (''戰國時代 / 战国时代 - Zhànguó Shídài'') jeb "[[Karojošo valstu laiks]]" (475.-221.g. p.m.ē.). Visai ievērojamas izmaiņas ekonomikā: strauji attīstījās amatniecība un tirdzniecība, aizvien lielākā loma un bagātības koncentrējās tirgotāju kārtas rokās. Panīka tradicionālā [[aristokrātija]], tās zemes īpašumiem pamazām pārejot karavadoņu, dienesta ļaužu un bagāto tirgotāju īpašumā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| 20. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
* [http://kronsh.prihod.ru/publikacii,_doklady,_vystuplenija/view/id/1119466/ Хотеев A. Законодательство и судопроизводство династии Чжоу. - БГУ: Минск, 2011] | * [http://kronsh.prihod.ru/publikacii,_doklady,_vystuplenija/view/id/1119466/ Хотеев A. Законодательство и судопроизводство династии Чжоу. - БГУ: Минск, 2011] | ||
* [http://yourlib.net/content/view/4409/55/ Государство Чжоу § 2. // История государства и права зарубежных стран (Под ред. проф. К.И. Батыра)] | * [http://yourlib.net/content/view/4409/55/ Государство Чжоу § 2. // История государства и права зарубежных стран (Под ред. проф. К.И. Батыра)] | ||
| + | * [http://historic.ru/books/item/f00/s00/z0000054/st221.shtml Государство Чжоу (XII-VIII вв. до н. э.) // История Древнего Востока] | ||
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 2. maijs, plkst. 08.21
Džou valsts (周朝 - Zhōu cháo; an. kingdom Zhou, vc. Königreich Zhou, kr. государство Чжоу) - bronzas laikmeta valsts Senajā Ķīnā laikā no 1045. g.p.m.ē. līdz 221.g.p.m.ē. Izveidojās XI gs.p.m.ē., kad Huanhe baseina no austrumu daļā esošā barbaru džou cilts kopā ar saviem sabiedrotajiem ilgstošā karā gāza Šan-Jiņ dinastiju un 1027. g.p.m.ē. pasludināja jaunas, t.s. Džou dinastijas valsti. Galvaspilsēta Hao (trad.ķ. 鎬, vienk.Ķ. 镐, piņj. Hào), Veihejas upes krastā, valdnieka tituls di tika nomainīts uz vans. Pastāvīga hronoloģija avotos sākas līdz ar 841. g.p.m.ē.
Sākotnēji pārņēma iepriekšējās valsts pārvaldes principus, aktīvi tos modernizējot un postulējot jaunus, kā rezultātā izveidoja strikti centralizētu valsti. Valsts pārvaldes pamatā tika ieviests feodālais princips: ārpus valdnieka domēnes teritorija tika sadalīta valdījumos, ko piešķīra kā lēni vasaļiem, kuri līdz ar valdījumu un pienākumiem saņēma titulus guns vai hou (stratēģiski svarīgākās kņazistes - Lu, Vecākā Vei, U, Cai, Cao, Cziņ, Džen, - tika piešķirtas lēnī valdošās dinastijas jaunākajiem atzariem). Šie valdījumi sīkāk iedalījās mazākās teritoriāli administratīvajās vienībās. Valdnieka galminieki reizē kalpoja arī kā tā ierēdņi, kuru darbu vadīja un koordinēja kancelejas priekšnieks (sjans). Ierēdņi bija sadalīti 3 kategorijās pēc atbildības apjoma, un katrs specializējās darbam kādā šaurākā nozarē. Si Džou dinastijas valdīšanas periodā līdz 771. g.p.m.ē. zeme piedzīvoja plašu saimniecisku uzplaukumu un tehnoloģiju attīstību. Visai liela nozīme bija verdzībai. Vienīgais zemes īpašnieks formāli bija vans, taču reāli ar to rīkojās savos valdījumos tā vietvalži. Pilnveidojās zemkopība, apgūtas jaunas teritorijas, radās jaunas un paplašinājās esošās pilsētas. Teritorija bija tik plaša, ka tālāko attīstību bremzēja loģistikas ierobežojumi: vēl nebija izbūvēts labu ceļu tīkls, praktiski netika izmantots riteņu transports. Lai kā to atvieglotu, sāka būvēt plašu ūdens transporta kanālu tīklu, taču tik un tā bija ievērojamas grūtības visu centralizēti pārvaldīt, pietiekami operatīvi pārvietot lielas karavīru masas un tās apgādāt. Armiju veidoja pastāvīgas karadraudzes, kuras kara gadījumā veidoja zemessardzes karaspēka kodolu, šajā laikā ieviesa kaujas ratus.
Pirmajiem vaniem vēl viegli izdevās saglabāt varu pār provincēm un paplašināt teritoriju, tie regulāri inspicēja teritoriju, savukārt vietvalži ar dāvanām un nodevām regulāri apmeklēja galvaspilsētu. Taču ar laiku provinču centri savā darbībā kļuva aizvien patstāvīgāki, vietvalžu vidū pieauga separātisma tendences, to vara kļuva mantojama. 770. g.p.m.ē. valdniekam nācās pārcelt galvaspilsētu uz drošāku vietu - Lojanu, - kopš šī laika pieņemts runāt par Dun Džou dinastiju, - līdz 249. g. p.m.ē. valsts pastāvēja tikai nomināli, bet realitātē valdnieku vara nepletās tālāk par to domēni, savukārt provinču vietvalži kopš V gs.p.m.ē. - līdz ar dzelzs ieviešanu, - de facto bija suvereni valdnieki. Tas bija juku un politiskās sadrumstalotības periods, ko tradicionāli dala 2 periodos: Pavasaru un Rudeņu laiks (770.-476.g. p.m.ē.) un Džango (戰國時代 / 战国时代 - Zhànguó Shídài) jeb "Karojošo valstu laiks" (475.-221.g. p.m.ē.). Visai ievērojamas izmaiņas ekonomikā: strauji attīstījās amatniecība un tirdzniecība, aizvien lielākā loma un bagātības koncentrējās tirgotāju kārtas rokās. Panīka tradicionālā aristokrātija, tās zemes īpašumiem pamazām pārejot karavadoņu, dienesta ļaužu un bagāto tirgotāju īpašumā.
Literatūra par šo tēmu
- Sun Yan. Cultural and Political Control in North China: Style and Use of the Bronzes of Yan at Liulihe during the Early Western Zhou. // Contact and Exchange in the Ancient World. / Edited by Victor H. Mair. - University of Hawai’i Press,: Honolulu, 2006. Pages 215-237. ISBN 978-0-8248-2884-4; ISBN 0-8248-2884-4
- Shaughnessy Edward L. Western Zhou History. // Loewe, Michael; Shaughnessy, Edward L., The Cambridge History of Ancient China, 1999, pp. 292–351, ISBN 978-0-521-47030-8
- Feng Li. Landscape and Power in Early China: The Crisis and Fall of the Western Zhou 1045–771 BC. - Cambridge University Press, 2006. ISBN 978-0-521-85272-2
Resursi internetā par šo tēmu
- Khayutina Maria. Where Was the Western Zhou Capital? (.pdf)
- Rulers of the Zhou period // Chinese Text Project
- Крил Х.Г. Становление государственной власти в Китае. Империя Западная Чжоу.
- Хотеев A. Законодательство и судопроизводство династии Чжоу. - БГУ: Минск, 2011
- Государство Чжоу § 2. // История государства и права зарубежных стран (Под ред. проф. К.И. Батыра)
- Государство Чжоу (XII-VIII вв. до н. э.) // История Древнего Востока
