Atšķirības starp "Viduslaiki" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Terminu ieviesa [[humānisti]], kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu ([[turki]] ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads ([[Francijas karaliste]] iekaro Itāliju), 1517. gads ([[Reformācija]] vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads ([[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] beigas) u.c. | Terminu ieviesa [[humānisti]], kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu ([[turki]] ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads ([[Francijas karaliste]] iekaro Itāliju), 1517. gads ([[Reformācija]] vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads ([[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] beigas) u.c. | ||
| − | '''Agrie viduslaiki''' - šajā periodā norisa [[Islams|islama]] uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties [[Kalifāts|kalifātam]] un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] pamatiem dibināto pirmo barbaru [[Valsts|valstu]] veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā [[verdzība]]s sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji), [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] ietekmes sfēra. Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja [[barbaru tiesības]], sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva [[Romas Katoļu Baznīca|kristīgā Baznīca]], kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. [[barbaru karalistes]], visai nestabili valstiski veidojumi, [[Bizantijas impērija]]i saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, [[verdzība]]s lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sabiedrības struktūra jau bija nostabilizējusies, kā pārvaldes forma dominēja [[monarhija]] (kaut radās arī vairākas [[Pilsē†valsts|pilsētvalstis]], un sāka veidoties [[Feodālisms|feodālā kārtība]], kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Iekšējās pretrunas reliģijas jautājumos noveda pie 1054. gada [[Lielā Shizma|Lielās shizmas]], kas sašķēla līdz tam ''de iure'' vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās. | + | '''Agrie viduslaiki''' - šajā periodā norisa [[Islams|islama]] uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties [[Kalifāts|kalifātam]] un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] pamatiem dibināto pirmo barbaru [[Valsts|valstu]] veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā [[verdzība]]s sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji), [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] ietekmes sfēra. Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja [[barbaru tiesības]], sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva [[Romas Katoļu Baznīca|kristīgā Baznīca]], kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. [[barbaru karalistes]], visai nestabili valstiski veidojumi, [[Bizantijas impērija]]i saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, [[verdzība]]s lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sabiedrības struktūra jau bija nostabilizējusies, kā pārvaldes forma dominēja [[monarhija]] (kaut radās arī vairākas [[Pilsē†valsts|pilsētvalstis]], un sāka veidoties [[Feodālisms|feodālā kārtība]], kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Iekšējās pretrunas reliģijas jautājumos noveda pie 1054. gada [[Lielā Shizma|Lielās shizmas]], kas sašķēla līdz tam ''de iure'' vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās. |
'''Attīstītie viduslaiki''' - šajā periodā norisa visai fundamentālu izmaiņu procesi, kas aptvēra visas dzīves jomas un izraisīja vispārēju sabiedrības materiālās attīstības līmeņa celšanos. Šo laiku var iedalīt divos posmos, no kuriem otru dažkārt literatūrā dēvē par '''vēlajiem viduslaikiem'''. Centrālāzijā sabruka [[Hazāru kaganāts]] un izveidojās [[Lielais zīda ceļš]], apstājās musulmaņu ekspansija. Eiropā noformējās sabiedrības pamat[[kārta]]s, galīgi noformējās valstis, sākās straujš pilsētu uzplaukums, tām veidojoties kā tirdzniecības un amatniecības centriem, radās [[cunfte]]s un [[ģilde]]s. Izveidojās un nostiprinājās [[bruņniecība]], [[Baznīca]] kļuva par dominējošo politisko un garīgo spēku, tās ietekmē atdzima romiešu tiesības, parādījās pirmās [[universitāte]]s, strauji uzplauka celtniecība un arhitektūra - Eiropu pārklāja [[Pils|piļu]] un [[Katedrāle|katedrāļu]] tīkls. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad [[zemniecība]] un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana [[dzimtbūšana|dzimtbūšanā]], bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). Tas savukārt veicināja reģionu tālāku diferencēšanos, jaunu politisko struktūru veidošanos. Nostiprinājās [[kārtu pārstāvniecība]], izveidojās nosacīti centralizētas valstis, sākās eiropiešu ekspansija uz ārpusi ([[rekonkista]], [[krusta kari]]). | '''Attīstītie viduslaiki''' - šajā periodā norisa visai fundamentālu izmaiņu procesi, kas aptvēra visas dzīves jomas un izraisīja vispārēju sabiedrības materiālās attīstības līmeņa celšanos. Šo laiku var iedalīt divos posmos, no kuriem otru dažkārt literatūrā dēvē par '''vēlajiem viduslaikiem'''. Centrālāzijā sabruka [[Hazāru kaganāts]] un izveidojās [[Lielais zīda ceļš]], apstājās musulmaņu ekspansija. Eiropā noformējās sabiedrības pamat[[kārta]]s, galīgi noformējās valstis, sākās straujš pilsētu uzplaukums, tām veidojoties kā tirdzniecības un amatniecības centriem, radās [[cunfte]]s un [[ģilde]]s. Izveidojās un nostiprinājās [[bruņniecība]], [[Baznīca]] kļuva par dominējošo politisko un garīgo spēku, tās ietekmē atdzima romiešu tiesības, parādījās pirmās [[universitāte]]s, strauji uzplauka celtniecība un arhitektūra - Eiropu pārklāja [[Pils|piļu]] un [[Katedrāle|katedrāļu]] tīkls. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad [[zemniecība]] un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana [[dzimtbūšana|dzimtbūšanā]], bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). Tas savukārt veicināja reģionu tālāku diferencēšanos, jaunu politisko struktūru veidošanos. Nostiprinājās [[kārtu pārstāvniecība]], izveidojās nosacīti centralizētas valstis, sākās eiropiešu ekspansija uz ārpusi ([[rekonkista]], [[krusta kari]]). | ||
| − | * Vēlajos viduslaikos, kā sākumu pieņemts datēt ar XIII-XIV gs. miju, Āzijai raksturīgs juku un iekarojumi laiks, XIII gs. izveidojoties [[Mongoļu impērija]]i, kas iekaroja gan [[Senā Ķīna|Ķīnas impēriju]], gan kalifātu, mainoties tirdzniecības ceļiem un ievērojamā mērā arī preču un naudas attiecībām. Eiropā vērojama saimniecības stagnācija, XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Politiskās krīzes, neražas, epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "[[melnā nāve]]") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes [[noma]]. Toties uzplauka pilsētas, XIV gs. ekonomikas smaguma centram pārceļoties un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes [[rente]]s uz specializētu [[Muiža|muižu]] veidošanu, kas noveda pie zemnieciebas un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. Norisa valstu centralizācijas procesi, to robežas, vienotas politiski administratīvā un tiesu sistēmas, sāka vājināties Baznicas ietekme uz politiskajiem procesiem. Turpinājās etnoģenēzes procesi, mainoties tautu sastāvam un lielumam. XV gs. jau bija viduslaiku kārtības norieta laiks - Renesanse un [[humānisms]] iezīmēja jaunu sociālo attiecību un prioritāšu veidošanos. | + | * Vēlajos viduslaikos, kā sākumu pieņemts datēt ar XIII-XIV gs. miju, Āzijai raksturīgs juku un iekarojumi laiks, XIII gs. izveidojoties [[Mongoļu impērija]]i, kas iekaroja gan [[Senā Ķīna|Ķīnas impēriju]], gan kalifātu, mainoties tirdzniecības ceļiem un ievērojamā mērā arī preču un naudas attiecībām. Eiropā vērojama saimniecības stagnācija, XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "[[melnā nāve]]") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes [[noma]]. Toties uzplauka pilsētas, XIV gs. ekonomikas smaguma centram pārceļoties un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes [[rente]]s uz specializētu [[Muiža|muižu]] veidošanu, kas noveda pie zemnieciebas un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. Norisa valstu centralizācijas procesi, to robežas, vienotas politiski administratīvā un tiesu sistēmas, sāka vājināties Baznicas ietekme uz politiskajiem procesiem. Turpinājās etnoģenēzes procesi, mainoties tautu sastāvam un lielumam. XV gs. jau bija viduslaiku kārtības norieta laiks - Renesanse un [[humānisms]] iezīmēja jaunu sociālo attiecību un prioritāšu veidošanos. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 14. maijs, plkst. 20.15
Viduslaiki - vēstures periodizācijā pieņemts nosacīts apzīmējums vēstures periodam V-XVI gs., t.i. laikaposms Rietumeiropā starp antīko pasauli un jaunajiem laikiem. Tradicionāli tiek iedalīti: agrajos viduslaikos (V-XI gs.) un attīstītajos viduslaikos (XI-XV gs.).
Terminu ieviesa humānisti, kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu (turki ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads (Francijas karaliste iekaro Itāliju), 1517. gads (Reformācija vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads (Trīsdesmitgadu kara beigas) u.c.
Agrie viduslaiki - šajā periodā norisa islama uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties kalifātam un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz romiešu tiesību pamatiem dibināto pirmo barbaru valstu veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzības sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas ķelti, Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji), romiešu tiesību ietekmes sfēra. Otrā - Lielās tautu staigāšanas rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā valdīja barbaru tiesības, sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva kristīgā Baznīca, kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. barbaru karalistes, visai nestabili valstiski veidojumi, Bizantijas impērijai saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, verdzības lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. VIII-IX gs. sabiedrības struktūra jau bija nostabilizējusies, kā pārvaldes forma dominēja monarhija (kaut radās arī vairākas pilsētvalstis, un sāka veidoties feodālā kārtība, kurā saimniecība balstījās uz brīvo zemnieku darba augļiem. Ražība bija visai zema, dzelzs darbarīki sastopami reti - zemnieki zemi turpināja apstrādāt ar koka un akmens darba rīkiem. X-XI gs. sākās pāreja uz arkla zemkopību, kas ievērojami paaugstināja zemes lauksaimniecības ražību, iedzīvotāju skaita pieaugumu, valstu izveidošanos un nostiprināšanos. Saimniecisko uzplaukumu ietekmēja arī izmaiņas klimatā: no VIII līdz XIII gs. Eiropā vērojama temperatūras palielināšanās, dienvidu reģioniem raksturīgās floras un faunas izplatība uz ziemeļiem. Iekšējās pretrunas reliģijas jautājumos noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.
Attīstītie viduslaiki - šajā periodā norisa visai fundamentālu izmaiņu procesi, kas aptvēra visas dzīves jomas un izraisīja vispārēju sabiedrības materiālās attīstības līmeņa celšanos. Šo laiku var iedalīt divos posmos, no kuriem otru dažkārt literatūrā dēvē par vēlajiem viduslaikiem. Centrālāzijā sabruka Hazāru kaganāts un izveidojās Lielais zīda ceļš, apstājās musulmaņu ekspansija. Eiropā noformējās sabiedrības pamatkārtas, galīgi noformējās valstis, sākās straujš pilsētu uzplaukums, tām veidojoties kā tirdzniecības un amatniecības centriem, radās cunftes un ģildes. Izveidojās un nostiprinājās bruņniecība, Baznīca kļuva par dominējošo politisko un garīgo spēku, tās ietekmē atdzima romiešu tiesības, parādījās pirmās universitātes, strauji uzplauka celtniecība un arhitektūra - Eiropu pārklāja piļu un katedrāļu tīkls. Protams, visi šie procesi dažādi izpaudās dažādos reģionos, piemēram, ja Rietumeiropā tas bija laiks, kad zemniecība un pilsētas pamazām atbrīvojās no atkarības no aristokrātijas, Austrumeiropā vērojams pretējs process: zemnieku nonākšana dzimtbūšanā, bet pilsētām zaudējot nedaudzās suverenitātes tiesības. Ekonomiskais uzplaukums Rietumeiropā izraisīja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu (2-3 reizes). Tas savukārt veicināja reģionu tālāku diferencēšanos, jaunu politisko struktūru veidošanos. Nostiprinājās kārtu pārstāvniecība, izveidojās nosacīti centralizētas valstis, sākās eiropiešu ekspansija uz ārpusi (rekonkista, krusta kari).
- Vēlajos viduslaikos, kā sākumu pieņemts datēt ar XIII-XIV gs. miju, Āzijai raksturīgs juku un iekarojumi laiks, XIII gs. izveidojoties Mongoļu impērijai, kas iekaroja gan Ķīnas impēriju, gan kalifātu, mainoties tirdzniecības ceļiem un ievērojamā mērā arī preču un naudas attiecībām. Eiropā vērojama saimniecības stagnācija, XIV gs. lauksaimniecībai un tās sociālajai organizācijai sasniedzot ar tā laika tehniskajiem līdzekļiem iespējamo maksimumu. Politiskās krīzes, neražas (pazeminājās gada vidējā temperatūra), epidēmijas (kopš 1347. gada t.s. "melnā nāve") ievadīja demogrāfisko kritumu līdz pat XV gs. otrajai pusei. Sākās jaunu tehnisko un darba metožu meklējumi. Preču un naudas attiecību lomas pieaugums iedragāja feodālo naturālo saimniecību. Labības cenas kritās, zemes kungi pārstāja apstrādāt daļu līdz tam izmantojamās zemes, atdeva to zemniekiem, vai pārgāja uz citiem saimniekošanas veidiem (piemēram, Anglijā uz aitu audzēšanu un vilnas ražošanu). Nostiprinājās zemnieku tiesības uz zemi, attīstījās zemes noma. Toties uzplauka pilsētas, XIV gs. ekonomikas smaguma centram pārceļoties un laukiem uz pilsētām. Sākot ar gadsimtu miju laukos zemes kungi pamazām sāka pāriet no zemes rentes uz specializētu muižu veidošanu, kas noveda pie zemnieciebas un muižniecības interešu pretstāves, kas kulminēja vairākos plašos zemnieku karos. Norisa valstu centralizācijas procesi, to robežas, vienotas politiski administratīvā un tiesu sistēmas, sāka vājināties Baznicas ietekme uz politiskajiem procesiem. Turpinājās etnoģenēzes procesi, mainoties tautu sastāvam un lielumam. XV gs. jau bija viduslaiku kārtības norieta laiks - Renesanse un humānisms iezīmēja jaunu sociālo attiecību un prioritāšu veidošanos.
Literatūra par šo tēmu
- Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
