Atšķirības starp "Launics Valdemārs fon der" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja [[muiža]]. 1877. gadā kā [[kornets]] absolvējis [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusu]]. Dienējis Grodņas huzāru pulkā (''Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк''). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (''Сливненская конная сотня'') komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1883. gadā apprecējās ar [[Kņazs|kņazieni]] Mariju Trubeckoju (''Мария Александровна Трубецкая'', 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (''Владимир'', 1884.-1918.), Marija (''Мария'', 1886.-1959.), Aleksandrs (''Александр'', 1890.-1914.), Emīlija (''Емилия'', 1893.-1966.), Sofija (''София'', 1897.-1976.), Teodors (''Феодор'', 1899.-1979.). 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. 1886. gadā demobilizējies kā [[pulkvedis]]. | Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja [[muiža]]. 1877. gadā kā [[kornets]] absolvējis [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusu]]. Dienējis Grodņas huzāru pulkā (''Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк''). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (''Сливненская конная сотня'') komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1883. gadā apprecējās ar [[Kņazs|kņazieni]] Mariju Trubeckoju (''Мария Александровна Трубецкая'', 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (''Владимир'', 1884.-1918.), Marija (''Мария'', 1886.-1959.), Aleksandrs (''Александр'', 1890.-1914.), Emīlija (''Емилия'', 1893.-1966.), Sofija (''София'', 1897.-1976.), Teodors (''Феодор'', 1899.-1979.). 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. 1886. gadā demobilizējies kā [[pulkvedis]]. | ||
| − | Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (''село Алексеевка и село Большая Рогозянка''). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams [[Pareizticība|pareizticīgais]], daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''). Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. [[p.j.st.]]) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā. | + | Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (''село Алексеевка и село Большая Рогозянка''). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams [[Pareizticība|pareizticīgais]], daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''), [[svīta]]s [[ģenerālmajors]]. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. [[p.j.st.]]) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā. |
'''Apbalvojumi:''' | '''Apbalvojumi:''' | ||
| 21. rindiņa: | 21. rindiņa: | ||
* [http://azbyka.ru/forum/blog.php?b=913 Памяти градоначальника Владимира Лауница] | * [http://azbyka.ru/forum/blog.php?b=913 Памяти градоначальника Владимира Лауница] | ||
* [http://st-nikolas.orthodoxy.ru/newmartyres/tzar/launitz.html Крест служения Царю и Отечеству : Владимир Федорович фон дер Лауниц (23 августа 1855 - 3 января 1907 года)] | * [http://st-nikolas.orthodoxy.ru/newmartyres/tzar/launitz.html Крест служения Царю и Отечеству : Владимир Федорович фон дер Лауниц (23 августа 1855 - 3 января 1907 года)] | ||
| + | * [http://regiment.ru/bio/L/212.htm фон дер Лауниц Владимир Федорович] | ||
[[Kategorija:L]] | [[Kategorija:L]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūlijs, plkst. 08.23
barons Voldemārs fon der Launics (vc. Voldemar von der Launitz, kr. Владимир Фёдорович фон дер Лауниц; 1855.-1906.) - Krievijas impērijas muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.
Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (Каргашино) ciemā, no Kurzemes guberņas ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja muiža. 1877. gadā kā kornets absolvējis Pāžu korpusu. Dienējis Grodņas huzāru pulkā (Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (Сливненская конная сотня) komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1883. gadā apprecējās ar kņazieni Mariju Trubeckoju (Мария Александровна Трубецкая, 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (Владимир, 1884.-1918.), Marija (Мария, 1886.-1959.), Aleksandrs (Александр, 1890.-1914.), Emīlija (Емилия, 1893.-1966.), Sofija (София, 1897.-1976.), Teodors (Феодор, 1899.-1979.). 1863. gadā absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju. 1886. gadā demobilizējies kā pulkvedis.
Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (село Алексеевка и село Большая Рогозянка). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, miertiesnesi. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams pareizticīgais, daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. 1905. gada revolūcijas laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (градоначальник Санкт-Петербурга), svītas ģenerālmajors. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja brandmeistaru kursus, atvēra Augstākos sieviešu kursus, nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (Ортопедический клинический институт), jaunu sieviešu ģimnāziju. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. p.j.st.) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (Институт экспериментальной медицины) teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (Кудрявцев). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.
Apbalvojumi:
- Sv.Staņislava ordenis I šķira, II škīra, III šķira ar zobeniem un banti (par kaujām 1878. gada 3.-5. janvārī)
- Sv.Annas ordenis, I, II, III šķira (par Balkānu šķērsošanu), IV šķira ar uzrakstu "Par drosmi" (par Balkānu šķērsošanu)
- Rumānijas dzelzs krusts (par Donavas forsēšanu)
Literatūra par šo tēmu
- Kronika. // Auseklis. 02.06.1906., Nr.9., 3. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Владимир фон дер Лауниц : Биография - peoples.ru
- Державной воли верный исполнитель : Владимир Федорович фон-дер Лауниц
- Памяти градоначальника Владимира Лауница
- Крест служения Царю и Отечеству : Владимир Федорович фон дер Лауниц (23 августа 1855 - 3 января 1907 года)
- фон дер Лауниц Владимир Федорович
