Atšķirības starp "Launics Valdemārs fon der" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
[[barons]] '''Voldemārs fon der Launics''' (vc. ''Voldemar von der Launitz'', kr. ''Владимир Фёдорович фон дер Лауниц'';  1855.-1906.) - [[Krievijas impērija]]s muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.
 
[[barons]] '''Voldemārs fon der Launics''' (vc. ''Voldemar von der Launitz'', kr. ''Владимир Фёдорович фон дер Лауниц'';  1855.-1906.) - [[Krievijas impērija]]s muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.
  
−
Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja [[muiža]]. 1877. gadā kā [[kornets]] absolvējis [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusu]]. Dienējis Grodņas huzāru pulkā (''Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк''). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (''Сливненская конная сотня'') komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. 1883. gadā apprecējās ar [[Kņazs|kņazieni]] Mariju Trubeckoju (''Мария Александровна Трубецкая'', 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (''Владимир'', 1884.-1918.), Marija (''Мария'', 1886.-1959.), Aleksandrs (''Александр'', 1890.-1914.), Emīlija (''Емилия'', 1893.-1966.), Sofija (''София'', 1897.-1976.), Teodors (''Феодор'', 1899.-1979.). 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. 1886. gadā demobilizējies kā [[pulkvedis]].  
+
Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (''Каргашино'') ciemā, no [[Kurzemes guberņa]]s ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja [[muiža]]. 1883. gadā apprecējās ar [[Kņazs|kņazieni]] Mariju Trubeckoju (''Мария Александровна Трубецкая'', 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (''Владимир'', 1884.-1918.), Marija (''Мария'', 1886.-1959.), Aleksandrs (''Александр'', 1890.-1914.), Emīlija (''Емилия'', 1893.-1966.), Sofija (''София'', 1897.-1976.), Teodors (''Феодор'', 1899.-1979.).
 +
 
 +
29.04.1867. uzsācis dienestu Krievijas impērijas armijā. 11.08.1873. gadā kā [[kornets]] absolvējis [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusu]]. Līdz 9.02.1876. dienējis 5. Aleksandrijskas huzāru pulkā (''5-й гусарский Александрийский полк''), [[poručiks]] (no 01.03.1874.). No 14.01.1875. gvardes kornets. 3.07.1875.-9.02.1876. piekomendēts Grodņas huzāru pulkā (''Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк''), gvardes poručiks (no 30.08.1877.). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (''Сливненская конная сотня'') komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. No 12.04.1881. gvardes [[štabs-rotmistrs]]. 1863. gadā absolvējis [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju]]. No 18.04.1886. gvardes [[rotmistrs]]. 20.09.1887. atvaļinājies kā [[pulkvedis]].  
  
 
Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (''село Алексеевка и село Большая Рогозянка''). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams [[Pareizticība|pareizticīgais]], daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''), [[svīta]]s [[ģenerālmajors]]. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. [[p.j.st.]]) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.
 
Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (''село Алексеевка и село Большая Рогозянка''). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, [[Miertiesnesis|miertiesnesi]]. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams [[Pareizticība|pareizticīgais]], daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. [[1905. gada revolūcija]]s laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (''градоначальник Санкт-Петербурга''), [[svīta]]s [[ģenerālmajors]]. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja [[Brandmeistars|brandmeistaru]] kursus, atvēra [[Augstākie sieviešu kursi|Augstākos sieviešu kursus]], nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (''Ортопедический клинический институт''), jaunu sieviešu [[Ģimnāzija|ģimnāziju]]. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. [[p.j.st.]]) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (''Институт экспериментальной медицины'') teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (''Кудрявцев''). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.

Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūlijs, plkst. 08.39

1906.

barons Voldemārs fon der Launics (vc. Voldemar von der Launitz, kr. Владимир Фёдорович фон дер Лауниц; 1855.-1906.) - Krievijas impērijas muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.

Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas (Каргашино) ciemā, no Kurzemes guberņas ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja muiža. 1883. gadā apprecējās ar kņazieni Mariju Trubeckoju (Мария Александровна Трубецкая, 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (Владимир, 1884.-1918.), Marija (Мария, 1886.-1959.), Aleksandrs (Александр, 1890.-1914.), Emīlija (Емилия, 1893.-1966.), Sofija (София, 1897.-1976.), Teodors (Феодор, 1899.-1979.).

29.04.1867. uzsācis dienestu Krievijas impērijas armijā. 11.08.1873. gadā kā kornets absolvējis Pāžu korpusu. Līdz 9.02.1876. dienējis 5. Aleksandrijskas huzāru pulkā (5-й гусарский Александрийский полк), poručiks (no 01.03.1874.). No 14.01.1875. gvardes kornets. 3.07.1875.-9.02.1876. piekomendēts Grodņas huzāru pulkā (Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк), gvardes poručiks (no 30.08.1877.). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā. Pēc kara dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: 1878.-1880. gados Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, pēc tam Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (Сливненская конная сотня) komandieris. 1880. gadā atgriezies Krievijā. No 12.04.1881. gvardes štabs-rotmistrs. 1863. gadā absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju. No 18.04.1886. gvardes rotmistrs. 20.09.1887. atvaļinājies kā pulkvedis.

Apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (село Алексеевка и село Большая Рогозянка). Vairākkārt ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, miertiesnesi. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams pareizticīgais, daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru. 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru. Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. 1905. gada revolūcijas laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (градоначальник Санкт-Петербурга), svītas ģenerālmajors. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja brandmeistaru kursus, atvēra Augstākos sieviešu kursus, nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (Ортопедический клинический институт), jaunu sieviešu ģimnāziju. Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. p.j.st.) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (Институт экспериментальной медицины) teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds kreisais terorists Kudrjavcevs (Кудрявцев). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.

Apbalvojumi:

  • Sv.Staņislava ordenis I šķira, II škīra, III šķira ar zobeniem un banti (par kaujām 1878. gada 3.-5. janvārī)
  • Sv.Annas ordenis, I, II, III šķira (par Balkānu šķērsošanu), IV šķira ar uzrakstu "Par drosmi" (par Balkānu šķērsošanu)
  • Rumānijas dzelzs krusts (par Donavas forsēšanu)

Literatūra par šo tēmu

  • Kronika. // Auseklis. 02.06.1906., Nr.9., 3. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Launics_Valdemārs_fon_der&oldid=47499"