Atšķirības starp "Launics Valdemārs fon der" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. jūlijs, plkst. 09.08

1906.

barons Voldemārs fon der Launics (vc. Voldemar von der Launitz, kr. Владимир Фёдорович фон дер Лауниц; 1855.-1906.) - Krievijas impērijas muižnieks, virsnieks, politiķis, valstsvīrs.

Dzimis 1855. gada 10.(23.) augustā Tambovas guberņas Kargašinas ciemā (село Каргашино Елатомского уезда Тамбовской губернии), no Kurzemes guberņas ieceļojušā barona, ģenerālleitnanta Teodora (1811.-1886.) un Sofijas (1829.-1905.) fon der Launicu ģimenē. Te ģimenei piederēja muiža.

29.04.1867. uzsācis dienestu Krievijas impērijas armijā. 11.08.1873. gadā kā kornets absolvējis Pāžu korpusu. Līdz 9.02.1876. dienējis 5. Aleksandrijskas huzāru pulkā (5-й гусарский Александрийский полк), poručiks (no 01.03.1874.). No 14.01.1875. gvardes kornets. 3.07.1875.-9.02.1876. piekomendēts Grodņas huzāru pulkā (Лейб-гвардии Гродненский гусарский полк), 9.02.1876.-20.09.1887. pastāvīgi dienēja šajā pulkā, gvardes poručiks (no 30.08.1877.). 1877.-1878. gados piedalījās krievu-turku karā, 2. gvardes kavalērijas divīzijas komandiera adjutants (ординарец начальника 2-й гвардейской кавалерийской дивизии, 17.11.1877-25.02.1878.). Pēc kara no 14.03.1878. dienestu turpinājis atbrīvotajā Bulgārijā: līdz 30.05.1878. Sofijas gubernatora adjutants, 30.05.1878.-19.04.1879. Adrianopoles sandžaka Mīdijas apgabala priekšnieks, 30.04.-9.05.1879. Austrumrumēlijas zemessardzes Slivņas kavalērijas vienības (Сливненская конная сотня) komandieris. 9.05.1879 atgriezies Grodņas leibgvardes huzāru pulkā. 4.01.1880.-1.09.1883. pulka rezerves eskadrona komandieris, no 12.04.1881. gvardes štabs-rotmistrs. 1863. gadā absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju. 1.09.1883.-3.02.1886. 3. gvardes kavalērijas rezerves 3. nodaļas priekšnieks (начальник 3-го отделения кадра 3-й гвардейского кавалерийского запаса). No 18.04.1886. gvardes rotmistrs. 20.09.1887. atvaļinājies kā pulkvedis (20.09.1887.-31.08.1895.).

1883. gadā apprecējās ar kņazieni Mariju Trubeckoju (Мария Александровна Трубецкая, 1863.-1922.), ģimenē 6 bērni: Vladimirs (Владимир, 1884.-1918.), Marija (Мария, 1886.-1959.), Aleksandrs (Александр, 1890.-1914.), Emīlija (Емилия, 1893.-1966.), Sofija (София, 1897.-1976.), Teodors (Феодор, 1899.-1979.). 1877. gadā, pēc atvaļināšanās no dienesta apmetās uz dzīvi Harkovas guberņā, savas sievas muižā Aleksejevkas ciemā (село Алексеевка и село Большая Рогозянка). 1898. gadā kolēģijas padomnieks (коллежский советник). 1893. gadā ievēlēts par guberņas muižnieku sapulces priekšsēdētāju, miertiesnesi. Aktīvi pievērsās izglītības problēmām, veicināja skolu finansējuma palielināšanu, Aļeksejevkas ciemā par saviem līdzekļiem uzcēla draudzes skolu, kuru turpmāk pats arī uzturēja. Būdams pareizticīgais, daudz ziedoja Baznīcai. 1901. gadā atgriezās valsts dienestā, tika iecelts par Arhangeļskas vicegubernatoru (29.01.1901.-28.08.1902.). 1902. gada 28. augustā norīkots par Tambovas gubernatoru (28.08.1902.-??.08.1903.). Kļuva plaši zināms kā mecenāts, nodarbojās ar labdarību. Savā muižā ierīkoja zirgaudzētavu. No 08.1903. īstenais valsts padomnieks (действительный статский советник), imperatora galma staļļmeistars (шталмейстер Выс. двора). 1905. gada revolūcijas laikā ar aktīvu un izlēmīgu rīcību panāca ātru nemieru apspiešanu sev pakļautajā teritorijā. 1905. gada 31. decembrī ar imperatora rīkojumu iecelts par Pēterburgas pilsētas priekšnieku (градоначальник Санкт-Петербурга, 31.12.1905.-21.12.1906.) ģenerālmajora pakāpē. Jaunajā amatā aktīvi pievērsās kriminogēnās situācijas uzlabošanai un bandītisma apkarošanai, aktīvi apkaroja azartspēļu vietas, spekulāciju ar pārtiku, izveidoja brandmeistaru kursus, atvēra Augstākos sieviešu kursus, nodibināja Ortopēdisko klīnisko institūtu (Ортопедический клинический институт), jaunu sieviešu ģimnāziju. 1906. gadā Svītas ģenerālmajors (генерал-майор Свиты). Pa šo laiku bija veiksmīgi pārcietis jau 14 atentāta mēģinājumus. 1906. gada 21. decembrī (03.01.1907. p.j.st.) pēc aizlūguma par godu carienes Sv.Aleksandras baznīcas iesvētīšanai Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta (Институт экспериментальной медицины) teritorijā, Voldemāru fon der Launicu nošāva kāds eseris Kudrjavcevs (Кудрявцев). Apglabāts 27. decembrī Kargašinas ciemā.

Apbalvojumi:

• Sv.Staņislava ordenis I šķira (1905.), III šķira ar zobeniem un banti (1878., par kaujām 3.-5. janvārī)
• Sv.Annas ordenis, III šķira (1882., par Balkānu šķērsošanu), IV šķira ar uzrakstu "Par drosmi" (1878., par Balkānu šķērsošanu)
• Sv.Vladimira ordenis, III šķira (1901.)
• Rumānijas dzelzs krusts (par Donavas forsēšanu)
• Imperatora pateicības raksts par kārtību guberņā (Выс. благодарность за образцовый порядок в губернии во время пребывания Их Имп. Величеств, 1904.)

Literatūra par šo tēmu

• Kronika. // Auseklis. 02.06.1906., Nr.9., 3. lpp.

• Роналд Конн. Лауниц, Владимир Федорович фон дер. - Лет Ме Принт, 2013. ISBN 5509540893

Resursi internetā par šo tēmu

• Владимир фон дер Лауниц : Биография - peoples.ru
• Державной воли верный исполнитель : Владимир Федорович фон-дер Лауниц
• Памяти градоначальника Владимира Лауница
• Крест служения Царю и Отечеству : Владимир Федорович фон дер Лауниц (23 августа 1855 - 3 января 1907 года)
• фон дер Лауниц Владимир Федорович