Atšķirības starp "Delvigi" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
baroni fon '''Delvigi''' (vc. ''Baron Delwig'', kr. ''Дельвигы'') - vācu (Vestfāle) izcelsmes sena bruņniecības dzimta Vācijā, Zviedrijā un Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] un Iekškrievijas guberņās. [[Livonija|Livonijā]] sastopami kā [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] brāļi kopš XIV gs. Dzimtas Baltijas līnijas aizsācējs ir bruņinieks Everts Delvigs (?-1555.). [[Pulkvedis]] Reinholds fon Delvigs (''Bernhard Reinhold von Delwig'', 1679.-1746.) 1720. gadā saņēma no Zviedrijas karaļa [[Brīvkungs|brīvkunga]] titulu. 1723. gadā dzimta ierakstīta Zviedrijas bruņniecības matrikulā. Pēc 1809. gada miera līguma, ar kuru Krievija pievienoja [[Somijas lielhercogiste|Somiju]], fon Delvigi kļuva par Krievijas pavalstniekiem un atgriezās no Somijas Igaunijā un Vidzemē. 1868. gadā [[Krievijas impērijas Senāts]] apstiprināja dzimtas tiesības uz [[Barons|barona]] titulu. | baroni fon '''Delvigi''' (vc. ''Baron Delwig'', kr. ''Дельвигы'') - vācu (Vestfāle) izcelsmes sena bruņniecības dzimta Vācijā, Zviedrijā un Krievijas impērijas [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] un Iekškrievijas guberņās. [[Livonija|Livonijā]] sastopami kā [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] brāļi kopš XIV gs. Dzimtas Baltijas līnijas aizsācējs ir bruņinieks Everts Delvigs (?-1555.). [[Pulkvedis]] Reinholds fon Delvigs (''Bernhard Reinhold von Delwig'', 1679.-1746.) 1720. gadā saņēma no Zviedrijas karaļa [[Brīvkungs|brīvkunga]] titulu. 1723. gadā dzimta ierakstīta Zviedrijas bruņniecības matrikulā. Pēc 1809. gada miera līguma, ar kuru Krievija pievienoja [[Somijas lielhercogiste|Somiju]], fon Delvigi kļuva par Krievijas pavalstniekiem un atgriezās no Somijas Igaunijā un Vidzemē. 1868. gadā [[Krievijas impērijas Senāts]] apstiprināja dzimtas tiesības uz [[Barons|barona]] titulu. | ||
| − | No dzimtas pārstāvjiem zināmākie ir: [[Sāmsalas bīskapija]]s [[dekāns]] Johans Delvigs (''Johann von Delwig'', ?-1423.); Vīlandes [[komturs]] Valdemārs Delvigs (''Wolmar von Dellwich'', ?-1510.); [[ģenerālis]] Heinrihs fon Delvigs (''Heinrich von Delwig'', 1620.–1696.); Šlezvigas Holšteinas [[hofmaršals]] Berents Reinholds fon Delvigs (?-1770.); Vīpuri oberkomendants Karls fon Delvigs (?-1791.); Puškina draugs, dzejnieks Antons fon Delvigs (''Антон Антонович Дельвиг'', 1798.-1831.); dzejnieks Aleksandrs fon Delvigs (1810.-1831.); inženieris ģenerālis, rakstnieks Andrejs fon Delvigs (1813.-1887.); Ceļu–satiksmes ministrijas pilnvarotais inženieris [[ģenerālleitnants]] Nikolajs fon Delvigs (1814.-1870.); vēsturnieks, ģenerālleitnants Sergejs fon Delvigs (1866.-1944.). | + | No dzimtas pārstāvjiem zināmākie ir: [[Sāmsalas bīskapija]]s [[dekāns]] Johans Delvigs (''Johann von Delwig'', ?-1423.); Vīlandes [[komturs]] Valdemārs Delvigs (''Wolmar von Dellwich'', ?-1510.); [[ģenerālis]] Heinrihs fon Delvigs (''Heinrich von Delwig'', 1620.–1696.); Šlezvigas Holšteinas [[hofmaršals]] Berents Reinholds fon Delvigs (?-1770.); Vīpuri oberkomendants Karls fon Delvigs (?-1791.); Puškina draugs, dzejnieks Antons fon Delvigs (''Anton fon Delwig'', kr. ''Антон Антонович Дельвиг'', 1798.-1831.); dzejnieks Aleksandrs fon Delvigs (kr. ''Дельвиг, Александр Иванович'', 1810.-1831.); inženieris ģenerālis, rakstnieks Andrejs fon Delvigs (kr. ''Дельвиг, Андрей Иванович'', 1813.-1887.); Ceļu–satiksmes ministrijas pilnvarotais inženieris [[ģenerālleitnants]] Nikolajs fon Delvigs (kr. ''Дельвиг, Николай Иванович'', 1814.-1870.); vēsturnieks, ģenerālleitnants Sergejs fon Delvigs (kr. ''Дельвиг, Сергей Николаевич'', 1866.-1944.). |
Dažādos laika posmos mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā dzimtas valdījumā bijušas: Gaujienas (Adsel Schloss''), Zvārtavas (''Adsel-Schwartzhof ''), Apes, Annas, Ērmaņu (''Hermannshof'') u.c. [[muiža]]s. | Dažādos laika posmos mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā dzimtas valdījumā bijušas: Gaujienas (Adsel Schloss''), Zvārtavas (''Adsel-Schwartzhof ''), Apes, Annas, Ērmaņu (''Hermannshof'') u.c. [[muiža]]s. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. decembris, plkst. 13.13
baroni fon Delvigi (vc. Baron Delwig, kr. Дельвигы) - vācu (Vestfāle) izcelsmes sena bruņniecības dzimta Vācijā, Zviedrijā un Krievijas impērijas Baltijas guberņās un Iekškrievijas guberņās. Livonijā sastopami kā Ordeņa brāļi kopš XIV gs. Dzimtas Baltijas līnijas aizsācējs ir bruņinieks Everts Delvigs (?-1555.). Pulkvedis Reinholds fon Delvigs (Bernhard Reinhold von Delwig, 1679.-1746.) 1720. gadā saņēma no Zviedrijas karaļa brīvkunga titulu. 1723. gadā dzimta ierakstīta Zviedrijas bruņniecības matrikulā. Pēc 1809. gada miera līguma, ar kuru Krievija pievienoja Somiju, fon Delvigi kļuva par Krievijas pavalstniekiem un atgriezās no Somijas Igaunijā un Vidzemē. 1868. gadā Krievijas impērijas Senāts apstiprināja dzimtas tiesības uz barona titulu.
No dzimtas pārstāvjiem zināmākie ir: Sāmsalas bīskapijas dekāns Johans Delvigs (Johann von Delwig, ?-1423.); Vīlandes komturs Valdemārs Delvigs (Wolmar von Dellwich, ?-1510.); ģenerālis Heinrihs fon Delvigs (Heinrich von Delwig, 1620.–1696.); Šlezvigas Holšteinas hofmaršals Berents Reinholds fon Delvigs (?-1770.); Vīpuri oberkomendants Karls fon Delvigs (?-1791.); Puškina draugs, dzejnieks Antons fon Delvigs (Anton fon Delwig, kr. Антон Антонович Дельвиг, 1798.-1831.); dzejnieks Aleksandrs fon Delvigs (kr. Дельвиг, Александр Иванович, 1810.-1831.); inženieris ģenerālis, rakstnieks Andrejs fon Delvigs (kr. Дельвиг, Андрей Иванович, 1813.-1887.); Ceļu–satiksmes ministrijas pilnvarotais inženieris ģenerālleitnants Nikolajs fon Delvigs (kr. Дельвиг, Николай Иванович, 1814.-1870.); vēsturnieks, ģenerālleitnants Sergejs fon Delvigs (kr. Дельвиг, Сергей Николаевич, 1866.-1944.).
Dažādos laika posmos mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā dzimtas valdījumā bijušas: Gaujienas (Adsel Schloss), Zvārtavas (Adsel-Schwartzhof ), Apes, Annas, Ērmaņu (Hermannshof) u.c. muižas.
Literatūra par šo tēmu
- Вацуро В.А. Дельвиг Александр Иванович // Русские писатели 1800—1917. Биографический словарь / П. А. Николаев (гл. ред.). - Большая российская энциклопедия: Москва, 1992, Т.2: С. 98-99. - 623 с.
- Левицкая Св. Здравствуй мой Дельвиг. Банк культурной информации. - Екатеринбург, 2001. - 200 с.
