Atšķirības starp "Patriotisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Patriotisms''' (no lat. ''patria'', "tēvija", no gr. ''πατριώτης'' - "tautietis", ''πατρίς'', ''patris'' - "tēvs"; angl. ''patriotism'', vāc. ''Patriotismus'', fr. ''patriotisme'', kr. ''патриотизм'') - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt [[cilts]], [[polisa]]s, [[impērija]]s, [[monarhija]]s, [[nācija]]s, [[valsts]] patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā). Kā daudzas sociālo zinātņu kategorijas, arī patriotisms praktiski nav definējams un atšķiras, atkarībā no subjekta pozīcijas. Alasdērs Makintairs (''Alasdair MacIntyre'') 1984. gadā Kanzasas universitātē nolasītajā Lidlija lekcijā "Vai patriotisms ir tikums?" pauž viedokli, ka atšķirīgie patriotisma vērtējumi ir balstīti atšķirīgās morāles izpratnēs: no vienas puses, mēs varam runāt par morāli, kas ir sakņota noteiktā kopienā, attiecībās starp kopienas locekļiem, tradīcijām, kas kopienā ir veidojušās. No šīs morāles viedokļa patriotisms ir viens no būtiskākajiem tikumiem. Bet ir arī cita morāles izpratne, kas paredz, ka ikviena rīcība ir jāvērtē no neieinteresēta, bezpersoniska skatpunkta, kā spriestu racionāli domājošs cilvēks neatkarīgi no savām interesēm, patikas vai sociālā stāvokļa. Tāda morāle ir pretrunā ar patriotismu, jo no tās izriet, ka nav pamata dod priekšroku vienai valstij, tautai vai kopienai salīdzinājumā ar citu tautu valsti vai kopienu. Sengrieķu valodā ar vārdu ''patriotēs'' apzīmēja personu, ka nāk no tās pašas zemes jeb valsts (to sengrieķi attiecināja uz barbariem, t.i., tiem, kas nav grieķi; paši sevi apzīmēja kā "pilsonis" - ''politēs'', - kas norādīja, ka persona ir tās pašas [[polisa]]s pilsonis). Kā īpašības apzīmējums patriotisms angļu valodā parādās XVIII gadsimtā, bet latviešu valodā šo vārdu lieto kopš XIX gadsimta beigām - pirms tam šī apzīmējuma vietā lietoja vārdu salikumu "tēvijas mīlestība" (''amor patriae, love of country'' utt.) u.tml.
+
'''Patriotisms''' (no lat. ''patria'', "tēvija", no gr. ''πατριώτης'' - "tautietis", ''πατρίς'', ''patris'' - "tēvs"; angl. ''patriotism'', vāc. ''Patriotismus'', fr. ''patriotisme'', kr. ''патриотизм'') - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi (valsti, pilsētu, kopienu), kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt [[cilts]], [[polisa]]s, [[impērija]]s, [[monarhija]]s, [[nācija]]s, [[valsts]] patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā). Kā daudzas sociālo zinātņu kategorijas, arī patriotisms praktiski nav definējams un atšķiras, atkarībā no subjekta pozīcijas. Alasdērs Makintairs (''Alasdair MacIntyre'') 1984. gadā Kanzasas universitātē nolasītajā Lidlija lekcijā "Vai patriotisms ir tikums?" pauž viedokli, ka atšķirīgie patriotisma vērtējumi ir balstīti atšķirīgās morāles izpratnēs: no vienas puses, mēs varam runāt par morāli, kas ir sakņota noteiktā kopienā, attiecībās starp kopienas locekļiem, tradīcijām, kas kopienā ir veidojušās. No šīs morāles viedokļa patriotisms ir viens no būtiskākajiem tikumiem. Bet ir arī cita morāles izpratne, kas paredz, ka ikviena rīcība ir jāvērtē no neieinteresēta, bezpersoniska skatpunkta, kā spriestu racionāli domājošs cilvēks neatkarīgi no savām interesēm, patikas vai sociālā stāvokļa. Tāda morāle ir pretrunā ar patriotismu, jo no tās izriet, ka nav pamata dod priekšroku vienai valstij, tautai vai kopienai salīdzinājumā ar citu tautu valsti vai kopienu. Sengrieķu valodā ar vārdu ''patriotēs'' apzīmēja personu, ka nāk no tās pašas zemes jeb valsts (to sengrieķi attiecināja uz barbariem, t.i., tiem, kas nav grieķi; paši sevi apzīmēja kā "pilsonis" - ''politēs'', - kas norādīja, ka persona ir tās pašas [[polisa]]s pilsonis). Kā īpašības apzīmējums patriotisms angļu valodā parādās XVIII gadsimtā, bet latviešu valodā šo vārdu lieto kopš XIX gadsimta beigām - pirms tam šī apzīmējuma vietā lietoja vārdu salikumu "tēvijas mīlestība" (''amor patriae, love of country'' utt.) u.tml.
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2014. gada 6. marts, plkst. 09.30

Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs"; angl. patriotism, vāc. Patriotismus, fr. patriotisme, kr. патриотизм) - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi (valsti, pilsētu, kopienu), kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā). Kā daudzas sociālo zinātņu kategorijas, arī patriotisms praktiski nav definējams un atšķiras, atkarībā no subjekta pozīcijas. Alasdērs Makintairs (Alasdair MacIntyre) 1984. gadā Kanzasas universitātē nolasītajā Lidlija lekcijā "Vai patriotisms ir tikums?" pauž viedokli, ka atšķirīgie patriotisma vērtējumi ir balstīti atšķirīgās morāles izpratnēs: no vienas puses, mēs varam runāt par morāli, kas ir sakņota noteiktā kopienā, attiecībās starp kopienas locekļiem, tradīcijām, kas kopienā ir veidojušās. No šīs morāles viedokļa patriotisms ir viens no būtiskākajiem tikumiem. Bet ir arī cita morāles izpratne, kas paredz, ka ikviena rīcība ir jāvērtē no neieinteresēta, bezpersoniska skatpunkta, kā spriestu racionāli domājošs cilvēks neatkarīgi no savām interesēm, patikas vai sociālā stāvokļa. Tāda morāle ir pretrunā ar patriotismu, jo no tās izriet, ka nav pamata dod priekšroku vienai valstij, tautai vai kopienai salīdzinājumā ar citu tautu valsti vai kopienu. Sengrieķu valodā ar vārdu patriotēs apzīmēja personu, ka nāk no tās pašas zemes jeb valsts (to sengrieķi attiecināja uz barbariem, t.i., tiem, kas nav grieķi; paši sevi apzīmēja kā "pilsonis" - politēs, - kas norādīja, ka persona ir tās pašas polisas pilsonis). Kā īpašības apzīmējums patriotisms angļu valodā parādās XVIII gadsimtā, bet latviešu valodā šo vārdu lieto kopš XIX gadsimta beigām - pirms tam šī apzīmējuma vietā lietoja vārdu salikumu "tēvijas mīlestība" (amor patriae, love of country utt.) u.tml.

Literatūra par šo tēmu

  • Makintīrs A. Vai patriotisms ir tikums. // Mūsdienu politiskā filozofija. / J. Kiss (sast.) - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. 420.-435. lpp.
  • Alasdair MacIntyre. Is Patriotism a Virtue? / R. Beiner (ed.), Theorizing Citizenship. - State University of New York Press, 1995, pp. 209-228.
  • Joshua Cohen and Martha C. Nussbaum. For Love of Country: Debating the Limits of Patriotism. - Beacon Press, 1996, ISBN 0-8070-4313-3
  • Jürgen Habermas. Appendix II: Citizenship and National Identity. / Between Facts and Norms: Contributions to a Discourse Theory of Law and Democracy. - MIT Press, 1996
  • Maurizio Viroli. For Love of Country: An Essay on Patriotism and Nationalism. - Oxford University Press, 1997, ISBN 0-19-829358-5
  • Daniel Bar-Tal and Ervin Staub. Patriotism. - Wadsworth Publishing, 1999, ISBN 0-8304-1410-X
  • Charles Blattberg. From Pluralist to Patriotic Politics: Putting Practice First. - Oxford University Press, 2000, ISBN 0-19-829688-6
  • Igor Primoratz, ed., Patriotism. - Humanity Books, 2002, ISBN 1-57392-955-7
  • Paul Gomberg. Patriotism is Like Racism. / Igor Primoratz, ed., Patriotism. - Humanity Books, 2002, pp. 105-112. ISBN 1-57392-955-7
  • Günter Birtsch (Hrsg.). Patriotismus. - Meiner: Hamburg, 1998, ISBN 3-78730-978-0
  • Arnold Ruge, Peter Wende. Der Patriotismus. - Insel Verlag, Frankfurt am Main, 1968
  • Nikolaus Westerhoff. Die Mär vom guten Patrioten. // Süddeutsche Zeitung Nr. 160 vom 14./15. Juli 2007

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Patriotisms&oldid=52488"