Atšķirības starp "Islams" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Islama_virzieni.png|right|thumb|400px|lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās]]
 
[[Attēls:Islama_virzieni.png|right|thumb|400px|lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās]]
−
'''Islāms'''<ref>LVEK 2015. gada 14. oktobrī (protokola Nr. 45) lēma par vārda "islams" pareizrakstību latviešu valodā: turpmāk lietot garo "ā" - "islāms", - kas saglabājams arī atvasinājumos un salikteņos, piemēram, islāmisms, islāmticīgais.</ref> (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''', '''musulmanisms''', '''busurmanisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam ([[Allahs|Dievam]] : ''Allā'h'' = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, [[Valsts|valstij]] ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir [[kalifāts]]. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.
+
'''Islāms'''<ref>LVEK 2015. gada 14. oktobrī (protokola Nr. 45) lēma par vārda "islams" pareizrakstību latviešu valodā: turpmāk lietot garo "ā" - "islāms", - kas saglabājams arī atvasinājumos un salikteņos, piemēram, islāmisms, islāmticīgais.</ref> (ar. الإسلام - ''al isla:m'') novecojušā literatūrā arī '''muhamedānisms''', '''musulmanisms''', '''busurmanisms''' - no [[Jūdaisms|jūdaisma]] un [[kristietība]]s atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir [[Muhameds, Dieva pravietis|Abdulas dēls Muhameds]] (''Muhammad ibn Abdullah''). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu ''aslama'', kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam ([[Allahs|Dievam]] : ''Allā'h'' = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’[[musulmaņi]]’’.  
 +
 
 +
Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, [[Valsts|valstij]] ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir [[kalifāts]]. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.
  
 
Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
 
Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un [[Džins|džiniem]], kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).
11. rindiņa: 13. rindiņa:
 
* ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
 
* ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
 
* ticība laba un ļauna predestinācijai.
 
* ticība laba un ļauna predestinācijai.
−
Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās  atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina [[Sunna]], [[Hadīsas]] un [[Sahabaha]], bet tiesību principi apkopoti [[Šariats|Šariatā]].
 
  
−
Pestīšana jeb glābšana īstenam islāamticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Tkai Dievs ir vienīgais tiesīgs lemt pār cilvēku dvēselēm, un neviena cilvēciska būtne nav tiesīga tiesāt otru. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēku pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida reāls un viennozīmīgs sods vai apbalvojums. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem.
+
Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās  atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (''Suhuf'' - ruļļus), Mozum (''Tawtah'' - [[Tora]], ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (''Zabur'' - [[Psalmi|Psalmus]]) un [[Kristus|Kristum]] (''Injeel'' - ''Evaņģēliju'' jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem un to vēsturiskai lomai. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (''Jib-reel'', jeb kā kristieši saka Gabriels), kā dievišķa saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju, ''Miriam''). Džibrīls 610. gadā Muhamedam netālu no Mekas (toreiz Mukaha), Hiras alā - kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, - nodiktēja svēto grāmatu [[Korāns|Korānu]]. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina [[Sunna]], [[Hadīsas]] un [[Sahabaha]], bet tiesību principi apkopoti [[Šariats|Šariatā]].
 +
 
 +
Pestīšana jeb glābšana īstenam islāmticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa un īstenticīgo dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēka dvēseli pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida sods vai balva. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem un tiesāti.
  
−
Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu veidošanas. Tā vietā cenšoties dievišķo garu iemiesot mākslas darbos, arhitektūrā, praktiskās lietās, padarot tos par labākiem un skaistākiem. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.
+
Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu atveidošanas mākslā. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.
  
−
Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēku sugas pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (''zimmu''), nošķirot tos no "neticīgajiem" (''kuffar''), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr  vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.
+
Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, pareizāk sakot, kristietība un islāms ir jūdaisla atvasinājumi, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēkces pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (''zimmu''), nošķirot tos no "neticīgajiem" (''kuffar''), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr  vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.
  
−
Agrīnās – Mekas – sūrās ir apgalvojums,ka “ticībā nav piespiešanas” (Q. 2:256).<ref>Tā kā musulmaņi bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, kuru smagums gūlās uz nepareizi ticīgajiem jeb grāmatu ļaudīm - jūdaistiem un kristiešiem, - kā arī kafiriem jeb neticīgajiem - ugunspielūdzējiem, budistiem u.c., - tad liela daļa iekaroto zemju iedzīvotāju konvertējās tīri saimnieciska aprēķina dēļ. Atsevišķās islāma zemēs, piemēram [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] nācās pat ar likumu ierobežot pāriešanu islāmā, lai nesamazinātos nodokļu maksātāju skaits.</ref> Taču vēlākā perioda – Medīnas – sūrās ir atrodami spriedumi par [[Džihāds|džihādu]] tā militārās formās.
+
Agrīnajās sūrās (t.s.Mekas sūrās)  tiek postulēts, ka “ticībā nav piespiešanas” (Q. 2:256).<ref>Tā kā musulmaņi bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, kuru smagums gūlās uz nepareizi ticīgajiem jeb grāmatu ļaudīm - jūdaistiem un kristiešiem, - kā arī kafiriem jeb neticīgajiem - ugunspielūdzējiem, budistiem u.c., - tad liela daļa iekaroto zemju iedzīvotāju konvertējās tīri saimnieciska aprēķina dēļ. Atsevišķās islāma zemēs, piemēram [[Osmaņu impērija|Osmaņu impērijā]] nācās pat ar likumu ierobežot pāriešanu islāmā, lai nesamazinātos nodokļu maksātāju skaits.</ref> Taču vēlākajās sūrās (t.s. Medinas sūrās) ir lasāmi daudzi izteikumi par [[Džihāds|džihādu]] tā militārās formās, neticīgo iznīcināšanu, ja tie nepieņem islāmu u.tml.
  
 
=== Pieci islāma pīlāri ===
 
=== Pieci islāma pīlāri ===

Versija, kas saglabāta 2018. gada 31. marts, plkst. 07.39

lielāko islāma konfesiju ģeogrāfiskā izplatība mūsdienās

Islāms[1] (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms, musulmanisms, busurmanisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Apzīmējums ’’islāms’’ no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam (Dievam : Allā'h = "Tas Kungs") un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islāma reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islāmticīgajiem’’, - taču pēdējā pusgadsimtā izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’.

Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islāmu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islāms māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, valstij ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islāma tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir kalifāts. Islāms pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.

Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).

Galvenais islāma konceptuālais pamats ir tavhīd: Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islāma ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:

  • ticība vienam Dievam (ar.: الله - Alla:h);
  • ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
  • ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
  • ticība Dieva sūtītajām Grāmatām (Svētajiem Rakstiem);
  • ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
  • ticība laba un ļauna predestinācijai.

Sīkāk islāma ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem un to vēsturiskai lomai. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabriels), kā dievišķa saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju, Miriam). Džibrīls 610. gadā Muhamedam netālu no Mekas (toreiz Mukaha), Hiras alā - kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, - nodiktēja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina Sunna, Hadīsas un Sahabaha, bet tiesību principi apkopoti Šariatā.

Pestīšana jeb glābšana īstenam islāmticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa un īstenticīgo dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islāma teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēka dvēseli pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida sods vai balva. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem un tiesāti.

Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu atveidošanas mākslā. Saskaņā ar islāmu, jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.

Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islāmu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, pareizāk sakot, kristietība un islāms ir jūdaisla atvasinājumi, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēkces pirmo atskaites punktu. Islāms un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (zimmu), nošķirot tos no "neticīgajiem" (kuffar), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islāms ir jūdaistiski-kristīgi-islāmiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.

Agrīnajās sūrās (t.s.Mekas sūrās) tiek postulēts, ka “ticībā nav piespiešanas” (Q. 2:256).[2] Taču vēlākajās sūrās (t.s. Medinas sūrās) ir lasāmi daudzi izteikumi par džihādu tā militārās formās, neticīgo iznīcināšanu, ja tie nepieņem islāmu u.tml.

Pieci islāma pīlāri

Islāmā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.

Sīkāk skat. Pieci islama pīlāri

Garīdzniecība

Šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība, kuru vismaz nosacīti var salīdzināt ar atsevišķu kristiešu konfesiju garīdzniecību; sunnītiem tādas nav.

Skat. arī: islama filosofija, sunnīti, šiīti, vahabītisms, sūfiji, ismaīlīti, mutazalīti, ajatolla, imāms, maržā, maulānā, muftijs, mudžtahids, mulla, saijids, fakīhs, hodžatulislāms

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVEK 2015. gada 14. oktobrī (protokola Nr. 45) lēma par vārda "islams" pareizrakstību latviešu valodā: turpmāk lietot garo "ā" - "islāms", - kas saglabājams arī atvasinājumos un salikteņos, piemēram, islāmisms, islāmticīgais.
  2. ↑ Tā kā musulmaņi bija atbrīvoti no lielākās daļas nodokļu, kuru smagums gūlās uz nepareizi ticīgajiem jeb grāmatu ļaudīm - jūdaistiem un kristiešiem, - kā arī kafiriem jeb neticīgajiem - ugunspielūdzējiem, budistiem u.c., - tad liela daļa iekaroto zemju iedzīvotāju konvertējās tīri saimnieciska aprēķina dēļ. Atsevišķās islāma zemēs, piemēram Osmaņu impērijā nācās pat ar likumu ierobežot pāriešanu islāmā, lai nesamazinātos nodokļu maksātāju skaits.

Literatūra par šo tēmu

  • G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970
  • Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
  • Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
  • Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
  • Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Islams&oldid=68857"