Atšķirības starp "Zviedru Vidzeme" versijām

Versija, kas saglabāta 2018. gada 17. oktobris, plkst. 18.59

Zviedru Vidzeme jeb Zviedrijas Livonija (zv. guvernementet Livland) - zemes Daugavas labajā krastā, un ziemeļiem no Aiviekstes un Pededzes upēm, ieskaitot Sāmsalu, taču izņemot Igaunijas ziemeļdaļu. Dēvēta turpmāk par Livoniju. Zviedrijas kroņa varā nonāca pēc Zviedrijas-Žečpospoļitas kara (1600-1629), pēc Altmarkas pamiera līguma.

Vidzeme tā arī netika iekļauta Zviedrijas karalistes sastāvā kā province, bet palika kā karaļa aizjūras valdījums nevis province. Tāpēc uz to netika attiecināta Zviedrijas kārtība. Attiecīgi augstākā vara bija karaļa pārstāvis, ģenerālgubernators ar rezidenci Rīgā. Teritorija administratīvi bija sadalīta Rīgas, Kokneses, Pērnavas un Tērbatas apriņķos, savukārt apriņķi - pilstiesās. Ieviesta centralizēta tiesu sistēma, kur augstākā instance bija galma tiesa Tērbatā. Tika uzsākta muižu redukcija. Par vienīgo legālo reliģiju pasludināja luterānismu - katoļi tika vajāti, katoļu garīdzniecība ar varu padzīta no zemes. Vidzemes luterāņu Baznīcas galva bija superintendants, kam pakļauta konsistorija, kas izskatīja iekšējos strīdus, apkaroja katoliskās un pagāniskās tradīcijas, buršanos un herēzes. Lai izglītotu iedzīvotājus reliģijas pamatjautājumos, kronis īpašu uzmanību pievērsa zemnieku bērnu izglītošanai, t.sk. Bībeles tulkošanai latviešu un igauņu valodu lielākajos dialektos (uz kā pamata vēlāk izveidojās latviešu un igauņu valodas).

Karalienes Kristīnas valdīšanas laikā Livonijas muižniecība atguva tiesības sasaukt landtāgus, kuru pārstāvjiem landtāku sanākšanas starplaikos bija padomdevēju funkcijas ģenerālgubernatora kancelejā, un kas risināja muižniecības iekšējās lietas, kļūstot par sava veida kārtas pašpārvaldes institūciju.

No vienas puses muižniecība zaudēja savu tradicionālo tiesu varu pār saviem dzimtcilvēkiem, saglabājot tikai t.s. mājas pārmācības tiesības, un arī ar tām nevarēja pārspīlēt, jo kronis pieprasīja ievērot "kristīgu mērenību" (zemneiekus nedrīkstēja sodīt bargāk kā ar trim pāriem rīkšu). No otras puses, ģenerālgubernatora Klaudija Tota izsludinātie Policijas noteikumi palielināja dzimtbūtniecisko atkarību. Tagad ikviens brīvs cilvēks, kurš apmetas dzīvot uz kāda muižnieka "dzimtszemes", kļuva par tā dzimtzemnieku. Ja pirms Tota likumiem būt par dzimcilvēku nozīmēja arī baudīt zināmus labumus, piemēram, muižnieka aizsardzību, īpašuma mantošanas tiesības u.tml., tad tagad visi - gan saimnieki, gan gājēji, - tika tiesiski vienādoti.

Literatūra par šo tēmu

• Kohs Jumītis Arnis. Zem Kārļa XII karogiem. Latviešu karavīri 18. gadsimta Zviedrijas armijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2016. ISBN 978-9934-0-5338-2