Atšķirības starp "Kurzemes landtāgs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kurzemes un Zemgales landtāgs''' (vāc. ''Landtag'' no ''die Land'' – "zeme", ''der Tag'' – "diena") - pēc [[Livonijas landtāgs|Livonijas landtāga]] parauga laikā no 1561. gada [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s augstāko [[Kārta|kārtu]] pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - [[landtāgs]], - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai. Sākumā landtāgus sasauca [[hercogs]], bet | + | '''Kurzemes un Zemgales landtāgs''' (vāc. ''Landtag'' no ''die Land'' – "zeme", ''der Tag'' – "diena") - pēc [[Livonijas landtāgs|Livonijas landtāga]] parauga laikā no 1561. gada [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s augstāko [[Kārta|kārtu]] pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - [[landtāgs]], - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai. Landtāgam bija likumdevēja vara. |
| + | |||
| + | Sākumā landtāgus sasauca [[hercogs]], bet kopš 1617. gada 18. marta darbību noteica [[Valdības formula]]. Sanāca ne retāk kā reizi divos gados. Dalību varēja ņemt tikai t. s. politiskās draudzes izvirzīts deputāts (''Deputierte'') no imatrikulētās muižniecības ([[bruņniecība]]s). ņēma pats hercogs, tā virspadomnieki un hercogistes imatrikulētie muižnieki (bruņniecība) - savā darbībā saistīti ar vēlētāju imperatīvo mandātu. Pilsētu pārstāvjus landtāgā vairs nepielaida - to intereses pārstāvēja hercogs. Sēdes vadīja [[zemes sūtņu maršals]] un [[zemes pilnvarnieks]], kas abi pildīja [[Landmaršals|landmaršala]] funkcijas. Lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu. Apsprieda un pieņēma vai noraidīja hercoga iesniegtos lēmumprojektus, izskatīja muižnieku iesniegumus, ievēlēja amatpersonas un lēma citus jautājumus. | ||
| + | |||
| + | Pēc Kurzemes pievienošanas [[Krievijas impērija]]i 1795. gadā ''landtāgs'' turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām. Landtāga lēmumus, izņemot tos, kuri attiecās uz muižniecības iekšējām vai saimnieciskām lietām, apstiprināja ģenerālgubernators. Landtāgu sasauca muižniecības maršals reizi 3 gados tikai ar [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatora]] atļauju. Landtāga lēmumu noteica ar draudžu pārstāvju vairākuma balsojumu, kas izškīra arī nākamo 3 gadu instrukciju bruņniecības komitejai. Ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Kurzemes un Piltenes bruņniecība un Vidzemes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2022. gada 18. marts, plkst. 08.29
Kurzemes un Zemgales landtāgs (vāc. Landtag no die Land – "zeme", der Tag – "diena") - pēc Livonijas landtāga parauga laikā no 1561. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes augstāko kārtu pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - landtāgs, - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai. Landtāgam bija likumdevēja vara.
Sākumā landtāgus sasauca hercogs, bet kopš 1617. gada 18. marta darbību noteica Valdības formula. Sanāca ne retāk kā reizi divos gados. Dalību varēja ņemt tikai t. s. politiskās draudzes izvirzīts deputāts (Deputierte) no imatrikulētās muižniecības (bruņniecības). ņēma pats hercogs, tā virspadomnieki un hercogistes imatrikulētie muižnieki (bruņniecība) - savā darbībā saistīti ar vēlētāju imperatīvo mandātu. Pilsētu pārstāvjus landtāgā vairs nepielaida - to intereses pārstāvēja hercogs. Sēdes vadīja zemes sūtņu maršals un zemes pilnvarnieks, kas abi pildīja landmaršala funkcijas. Lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu. Apsprieda un pieņēma vai noraidīja hercoga iesniegtos lēmumprojektus, izskatīja muižnieku iesniegumus, ievēlēja amatpersonas un lēma citus jautājumus.
Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā landtāgs turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām. Landtāga lēmumus, izņemot tos, kuri attiecās uz muižniecības iekšējām vai saimnieciskām lietām, apstiprināja ģenerālgubernators. Landtāgu sasauca muižniecības maršals reizi 3 gados tikai ar ģenerālgubernatora atļauju. Landtāga lēmumu noteica ar draudžu pārstāvju vairākuma balsojumu, kas izškīra arī nākamo 3 gadu instrukciju bruņniecības komitejai. Ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Kurzemes un Piltenes bruņniecība un Vidzemes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 137.-138. lpp.
