Atšķirības starp "Betdina" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Betdina''' (ivr. בֵּית-דִּין - ''bet-din'', burt. "tiesas lēmumu nams") - [[Jūdaisms|jūdaismā]] tiesa, t.s. '' | + | '''Betdina''' (ivr. בֵּית-דִּין - ''bet-din'', burt. "tiesas lēmumu nams") - [[Jūdaisms|jūdaismā]] tiesa, t.s. ''ebreju tiesa''. Avotos pirmās liecības par [[Senebreji|senebreju]] tiesu sistēmas izveidošanos attiecas uz t.s. Otrā tempļa laiku, pravieti [[Ezra, pravietis|Ezru]], kurš izdevis rīkojumu, ka ''betdinai'' jābūt visās [[Izraēlas valsts]] apdzīvotajās vietās (''betdinas'' sēdēm bija jānotiek pirmdienās un ceturtdienās). Tiesnešu skaitam bija jābūt nepāra skaitlim, lai domu dalīšanās gadījumā lēmumu pieņemtu vairākums. Attiecīgi tika izveidota tiesu hierarhija. Mazākā ''betdina'' sanāca 3 tiesnešu sastāvā. Lielākās apdzīvotās vietās un pilsētās ''betdinu'' veidoja 23 tiesneši (t.s. ''Mazais Sinedrions''). Augstākā tiesa bija t.s. ''Lielais Sinedrions'' (71 tiesneši) Jeruzalemē. Attiecīgi tika sadalīta ''betdinu'' jurisdikcija. 3 tiesnešu sastāva ziņā bija civillietas (t.sk. [[Levirāta laulība|šķiršanās]], ''ihalica'') un pāriešanas jūdaismā rituāls; parādu anulēšanas sestdienas gadā lietas (''prozbol''); atstāšanu [[Verdzība|verdzībā]] pēc 6 gadu verdzības termiņa beigšanās; zagļa, kuram nav līdzekļu kompensēt nodarīto, pārdošana verdzībā; liecinieku uzklausīšana u.tml. jautājumi. 23 tiesnešu sastāva ziņā bija krimināllietas (iztiesājot pat tik smagus noziegumus, par kuriem pienācās nāvessods); bez tam tās jurisdikcijā bija civillietas, kas varēja izvērsties par krimināllietām, piemēram, apsūdzības apmelošanā u.tm. 71 tiesnešu veidotajam ''Lielajam Sinedrionam'' bija praktiski neierobežota tiesu, likumdošanas un administratīvā vara. Tikai šī augstākā tiesa varēja tiesāt noziegušos virspriesteri, [[cilts]] galvu un pat ''Sinedriona'' priekšsēdētaju (''nasi''); izskatīja tādas krimināllietas kā viltus pravietošanu, kopienu vecāko pretvalstisku darbību (sadumpošanos), cilts vai pilsētu iedzīvotāju pievēršanos elkdievībai; krimināllietas, kurās gaidāms grupas nāvessods. Administratīvajā ziņā tikai ''Lielajam Sinedrionam'' bija tiesības iecelt 23 locekļu ''betdinu'' tiesnešus, ievēlēt valdnieku un virspriesteri, tā ziņā bija Jeruzalemes pilsētas robežu kā arī cilšu teritoriju robežu un Tempļa teritorijas mainīšana, kara pieteikšana, upurēšana par visas tautas grēku, [[Kohens|kohenu]] iecelšana kalpošanai Templī un to kontrolēšana. ''Lielais Sinedrions'' apkopoja un publiskoja t.s. ''Mutisko Toru''. Tā pieņemtās tiesību normas kā arī ''Svēto Rakstu'' skaidrojumi bija obligāti visiem, savukārt par ''Lielā Sinedriona'' lēmumu pārkāpšanu vai neatzīšanu bija paredzēts nāvessods. ''Betdinas'' sistēma turpināja pastāvēt arī pēc [[Izraēlas valsts]] un [[Jūdejas valsts]] pastāvēšanas beigām kā vietējās pašpārvades daļa ar ''Lielā Sinedriona'' rezidenci Javnā, pildot ebreju administratīvā un jurisdikcijas centra funkcijas, zaudējot centralizētās struktūras raksturu III gs. Kā intelektuālais centrs šajā laikā lielāku autoritāti ieguva [[Babilona]]s ''Mazais Sinedrions'', taču arī tam vairs nebija absolūtas varas pār ebrejiem (tiesnešus iecēla [[Eksilarhs|eksilarhi]]). Ēģiptē tiesnešus iecēla ''nagids'' (ebreju kopienas vadītājs). Eiropā ''betdina'' tiesnešus (''dajanim'') vai nu iecēla kopienu vecākie, vai paši pildīja tiesnešu funkcijas. Vislielākā vara ''betdinai'' bija [[Spānijas karaliste|Spānijā]], kur ebreju kopienām bija ļoti liela autonomija. Tur ebreju tiesu varas jurisdikcijā bija gan publiskā, gan privātā kopienas locekļu dzīve, ar tiesībām piespriest tādus sodus kā pēršana, naudas sodi, izraidīšana ([[niduja]] un [[herema]]), fiziska sakropļošana (rokas nociršana, deguna, mēles nogriešana u.c.) līdz pat nāvessodu piespriešanai un izpildei. |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. janvāris, plkst. 10.25
Betdina (ivr. בֵּית-דִּין - bet-din, burt. "tiesas lēmumu nams") - jūdaismā tiesa, t.s. ebreju tiesa. Avotos pirmās liecības par senebreju tiesu sistēmas izveidošanos attiecas uz t.s. Otrā tempļa laiku, pravieti Ezru, kurš izdevis rīkojumu, ka betdinai jābūt visās Izraēlas valsts apdzīvotajās vietās (betdinas sēdēm bija jānotiek pirmdienās un ceturtdienās). Tiesnešu skaitam bija jābūt nepāra skaitlim, lai domu dalīšanās gadījumā lēmumu pieņemtu vairākums. Attiecīgi tika izveidota tiesu hierarhija. Mazākā betdina sanāca 3 tiesnešu sastāvā. Lielākās apdzīvotās vietās un pilsētās betdinu veidoja 23 tiesneši (t.s. Mazais Sinedrions). Augstākā tiesa bija t.s. Lielais Sinedrions (71 tiesneši) Jeruzalemē. Attiecīgi tika sadalīta betdinu jurisdikcija. 3 tiesnešu sastāva ziņā bija civillietas (t.sk. šķiršanās, ihalica) un pāriešanas jūdaismā rituāls; parādu anulēšanas sestdienas gadā lietas (prozbol); atstāšanu verdzībā pēc 6 gadu verdzības termiņa beigšanās; zagļa, kuram nav līdzekļu kompensēt nodarīto, pārdošana verdzībā; liecinieku uzklausīšana u.tml. jautājumi. 23 tiesnešu sastāva ziņā bija krimināllietas (iztiesājot pat tik smagus noziegumus, par kuriem pienācās nāvessods); bez tam tās jurisdikcijā bija civillietas, kas varēja izvērsties par krimināllietām, piemēram, apsūdzības apmelošanā u.tm. 71 tiesnešu veidotajam Lielajam Sinedrionam bija praktiski neierobežota tiesu, likumdošanas un administratīvā vara. Tikai šī augstākā tiesa varēja tiesāt noziegušos virspriesteri, cilts galvu un pat Sinedriona priekšsēdētaju (nasi); izskatīja tādas krimināllietas kā viltus pravietošanu, kopienu vecāko pretvalstisku darbību (sadumpošanos), cilts vai pilsētu iedzīvotāju pievēršanos elkdievībai; krimināllietas, kurās gaidāms grupas nāvessods. Administratīvajā ziņā tikai Lielajam Sinedrionam bija tiesības iecelt 23 locekļu betdinu tiesnešus, ievēlēt valdnieku un virspriesteri, tā ziņā bija Jeruzalemes pilsētas robežu kā arī cilšu teritoriju robežu un Tempļa teritorijas mainīšana, kara pieteikšana, upurēšana par visas tautas grēku, kohenu iecelšana kalpošanai Templī un to kontrolēšana. Lielais Sinedrions apkopoja un publiskoja t.s. Mutisko Toru. Tā pieņemtās tiesību normas kā arī Svēto Rakstu skaidrojumi bija obligāti visiem, savukārt par Lielā Sinedriona lēmumu pārkāpšanu vai neatzīšanu bija paredzēts nāvessods. Betdinas sistēma turpināja pastāvēt arī pēc Izraēlas valsts un Jūdejas valsts pastāvēšanas beigām kā vietējās pašpārvades daļa ar Lielā Sinedriona rezidenci Javnā, pildot ebreju administratīvā un jurisdikcijas centra funkcijas, zaudējot centralizētās struktūras raksturu III gs. Kā intelektuālais centrs šajā laikā lielāku autoritāti ieguva Babilonas Mazais Sinedrions, taču arī tam vairs nebija absolūtas varas pār ebrejiem (tiesnešus iecēla eksilarhi). Ēģiptē tiesnešus iecēla nagids (ebreju kopienas vadītājs). Eiropā betdina tiesnešus (dajanim) vai nu iecēla kopienu vecākie, vai paši pildīja tiesnešu funkcijas. Vislielākā vara betdinai bija Spānijā, kur ebreju kopienām bija ļoti liela autonomija. Tur ebreju tiesu varas jurisdikcijā bija gan publiskā, gan privātā kopienas locekļu dzīve, ar tiesībām piespriest tādus sodus kā pēršana, naudas sodi, izraidīšana (niduja un herema), fiziska sakropļošana (rokas nociršana, deguna, mēles nogriešana u.c.) līdz pat nāvessodu piespriešanai un izpildei.
