Atšķirības starp "Ludvigs Ernests, Lineburgas princis" versijām
m |
m |
||
42. rindiņa: | 42. rindiņa: | ||
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | [[princis]] | | style="vertical-align: top; text-align: left;" | [[princis]] | ||
|} | |} | ||
− | '''Ludvigs Ernests fon Volfenbitels''' (''Ludwig Ernst von Braunschweig-Lüneburg-Bevern'', arī ''von Braunschweig-Wolfenbüttel-Bevern'') - [[Velfu dinastija]]s Braunšveigas-Lineburgas [[princis]], [[Austrijas impērija]]s [[feldmaršals]], Nīderlandes apvienoto provinču ģenerālkapteinis, [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]] | + | '''Ludvigs Ernests fon Volfenbitels''' (''Ludwig Ernst von Braunschweig-Lüneburg-Bevern'', arī ''von Braunschweig-Wolfenbüttel-Bevern'') - [[Velfu dinastija]]s Braunšveigas-Lineburgas [[princis]], [[Austrijas impērija]]s [[feldmaršals]], Nīderlandes apvienoto provinču ģenerālkapteinis, [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s [[hercogs]], Orānijas un Nasavas [[reģents]]. Braunšveigas-Lineburgas hercoga Ferdinanda Albrehta II (''Ferdinand Albrecht II von Braunschweig-Wolfenbüttel'') un hercogienes Antuanetes Amālijas (''Antoinette Amalie von Braunschweig-Wolfenbüttel'') ceturtais bērns. 1737. gadā kā pulvedis ar savu Volfenbitelas pulku iestājās Austrijas impērijas armijā, piedalījās karā ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]]. 1740. gadā iestājās Nīderlandes apvienoto provinču dienestā kā ģenerālmajors. 1741. gada 27. jūnijā Ludvigu Ernestu ievēlēja par Kurzemes un Zemgales hercogu, [[Krievijas impērija|Krievijā]] arestētā un izsūtītā trimdā hercoga [[Ernsts Johans fon Bīrons|Ernsta Johana]] vietā, taču jau 6. decembrī Bīrons ar Krievijas armijas pulku palīdzību padzina Ludvigu no hercogistes (velti mēģinājis Krievijā panākt atbalstu, viņš 1742. gadā atgriezās Volfenbitelā. 1744. gadā feldmaršala statusā vadīja Austrijas armiju Otrajā Silēzijas karā, tika ievainots 1745. gada 30. septembrī kaujā pie Sūras (''Schlacht bei Soor''), piedalījās kaujās pie Ruso (''Schlacht bei Roucoux'', 11.10.1746.) un Laufeldas (''Schlacht bei Lauffeldt'', 2.07.1747.). 1749. gadā stājās dienestā Orānijas Vilhelma IV karaspēkā kā feldmaršals (saglabājot savas dienesta pakāpes Austrijas impērijā un [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijā]]. Pēc Vilhelma IV nāves iecelts par Nīderlanes armijas ģenerālkapteini un kopā ar savu brāli Karlu par mazgadīgā Vilhelma V aizbildni (pēc Hanoveras Annas nāves 1759. gadā reģents). |
− | |||
== Literatūra == | == Literatūra == |
Versija, kas saglabāta 2009. gada 28. janvāris, plkst. 11.24
dzimis | 25..09.1718. Volfenbitelā |
miris | 12.05.1788. Eizenahā |
laulība | ... |
bērni | nav |
tēvs | Ferdinands Albrehts II fon Volfenbitels |
māte | Antuanete Amālija fon Volfenbitela |
brāļi, māsas |
|
tituls | princis |
Ludvigs Ernests fon Volfenbitels (Ludwig Ernst von Braunschweig-Lüneburg-Bevern, arī von Braunschweig-Wolfenbüttel-Bevern) - Velfu dinastijas Braunšveigas-Lineburgas princis, Austrijas impērijas feldmaršals, Nīderlandes apvienoto provinču ģenerālkapteinis, Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs, Orānijas un Nasavas reģents. Braunšveigas-Lineburgas hercoga Ferdinanda Albrehta II (Ferdinand Albrecht II von Braunschweig-Wolfenbüttel) un hercogienes Antuanetes Amālijas (Antoinette Amalie von Braunschweig-Wolfenbüttel) ceturtais bērns. 1737. gadā kā pulvedis ar savu Volfenbitelas pulku iestājās Austrijas impērijas armijā, piedalījās karā ar Osmaņu impēriju. 1740. gadā iestājās Nīderlandes apvienoto provinču dienestā kā ģenerālmajors. 1741. gada 27. jūnijā Ludvigu Ernestu ievēlēja par Kurzemes un Zemgales hercogu, Krievijā arestētā un izsūtītā trimdā hercoga Ernsta Johana vietā, taču jau 6. decembrī Bīrons ar Krievijas armijas pulku palīdzību padzina Ludvigu no hercogistes (velti mēģinājis Krievijā panākt atbalstu, viņš 1742. gadā atgriezās Volfenbitelā. 1744. gadā feldmaršala statusā vadīja Austrijas armiju Otrajā Silēzijas karā, tika ievainots 1745. gada 30. septembrī kaujā pie Sūras (Schlacht bei Soor), piedalījās kaujās pie Ruso (Schlacht bei Roucoux, 11.10.1746.) un Laufeldas (Schlacht bei Lauffeldt, 2.07.1747.). 1749. gadā stājās dienestā Orānijas Vilhelma IV karaspēkā kā feldmaršals (saglabājot savas dienesta pakāpes Austrijas impērijā un Sv. Romas impērijā. Pēc Vilhelma IV nāves iecelts par Nīderlanes armijas ģenerālkapteini un kopā ar savu brāli Karlu par mazgadīgā Vilhelma V aizbildni (pēc Hanoveras Annas nāves 1759. gadā reģents).
Literatūra
- Römer C. Braunschweig-Bevern, Ein Fürstenhaus als europäische Dynastie 1667–1884. - Braunschweig, 1997, S. 68
- Bootsma N. Braunschweig und Oranien in 18. und frühen 19. Jahrhundert. / Onder den Oranjeboom. Textband. Dynasty in der Republik. Das Haus Oranien-Nassau als Vermittler niederländische Kultur in deutschen Territorien im 17. und 18. Jahrhundert. - Herausgegeben von Horst Lademacher, 1999, S. 239-243