Džuhou
Džuhou (ķīn. 诸侯; piņj. zhūhóu) - teritoriāli administratīva vienība, mantojams feodāls valdījums un reizē arī augstākās aristokrātijas kopīgs apzīmējums Džou dinastijas laikā (XI gs. vidus - 256. g. p.m.ē.) Senajā Ķīna (saturiski var tikt pielīdzināms eiropiešu "pērs") .[1] Atkarībā no džuhou lieluma un svarīguma, tā senjoram, kuru lielākā daļa bija cēlušies no senās cilšu aristokrātijas un savu statusu ieguvuši jau Šan dinastijas laikā (džou iekarojumu laikā pastāvēja aptuveni 800 džuhou), tika piešķirts viens no augstākās aristokrātijas tituliem (gun, hou, bo, dzji, naņ).[2] Formāli tas bija lēnis, taču faktiski neatkarīgs valdījums, kura senjori bija visai patstāvīgi savā rīcībā. Pēc galvaspilsētas pārcelšanas no Debesu Dēla senču zemes uz Loi, kura atradās džou teritorijā, vana statuss pazeminājās un ļāva arī citiem džuhou pretendēt uz troni. VII-VI gs.p.m.ē. impērijā pastāvēja aptuveni 150 šādi gandrīz suverēni džuhou, kuru vidū dominēja 5, t.s. "pieci hegemoni" (u ba): Cjiņ, Dziņ, Ci, Ču un Vei.[3] IV gs.p.m.ē. sākās reformas (kuras visveiksmīgāk īstenoja Cjiņ, iegūstot arī militāru pārsvaru pār kaimiņiem), kuru rezultātā impērija atkal tika apvienota, bet džuhou sistēma likvidēta.[4]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Крюков М.В. Формы социальной организации древних китайцев. - Наука: Москва, 1967, С. 60.
- ↑ Крюков М.В. Формы социальной организации древних китайцев. - Наука: Москва, 1967, С. 65.
- ↑ История Китая. - Харвест: Минск, 2004, С. 70-74.
- ↑ Крюков М.В. и др. Древние китайцы. Проблемы этногенеза. - Наука: Москва, 1978, С. 170-173.
