Kalvins Žans
Žans Kalvins (Jean Calvin, Jean Cauvin, viduslat. Ioannes Calvinus, 1509.-1564.) - teologs reformators, izcila personība, kurš atstājis milzīgu ietekmi Rietumu kristīgajā kultūrā.
Dzimis 1509. gada 10. jūlijā Nojonā (Noyon), Pirkardijā, Francijas karalistē. Jau bērnībā nolemts garīdznieka karjerai - 12 gadu vecumā viņam jau bija nodrošināta vieta draudzē Noterdamas kapelā Gesinē, Nojonas katedrālē. 1523. gadā mēra epidēmijas laikā pameta Nojonu un pārcēlās uz Parīzi, kur uzsāka teoloģijas studijas, bet1528. gadā devās studēt Orleānas universitātē jurisprudenci slavenā Pjēra de Letolas (Pierre de l'Etoile) vadībā, pēc tam turpinājis studijas Buržē (Le Bourget) profesora Alčiati (Giovanni Andrea Alciato) vadībā (pēc tēva nāves jurisprudences studijas pameta un pievērsās teoloģijai). Bijis izteikti reliģiozs un atbildes meklējošs. 1531. gadā pārcēlās uz dzīvi Parīzē, turpinot teoloģijas studijas, bet iztiku gūstot kā priesteris divās draudzēs. 1533. gadā Orleānas (Orléans) universitātē aizstāvēja teoloģijas zinātņu doktora grādu, bet jau rudenī galīgi pieslējās protestantismam un, attiecīgi, bija spiests pamest Parīzi, ceļojot pa dažādām Francijas daļām - vispims uz Puatjē (Poitiers), Navarras karalienes Margaritas aizsardzībā, kur nodibināja nelielu sektu un sarakstīja "Dvēseļu miegs", tad pārcēlās uz Strasbūru, līdz 1535. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Bāzelē, Šveices kantonu konfederācijā. Tur pabeidza sava traktāta "Kristīgās reliģijas Institūcijas" sākotnējo versiju, kuras pirmizdevumu veltīja karalim Fransuā I. Pēc tam darbs tika vairākkārt pārstrādāts, līdz tā gala versiju 1559. gada augustā nodrukāja iespiedējs Roberts Estienne Ženēvā (sākotnējās 6 nodaļas bija pārtapušas 79 nodaļās, sadalītas 4 grāmatās). Ar pieņemtu vārdu Šarlzs de Espeville 1536. gadā dzīvoja Ferraras hercogienes galmā, no kurienes pārcēlās uz Ženēvu (Savojas grāfiste). Par spīti 1530. gadā izsludinātajam ticības brīvīvas ediktam, ar saviem domubiedriem aģitēja uzbrukt katoļiem un "nepareizi" ticīgiem protestantiem, nepieļaut katoļu kulta pastāvēšanu, līdz 1538. gadā Kalvins un viņa biedri tika izraidīti no Ženēvas.
Viņš devās uz Strasbūru, kur publicēja "Komentāri vēstulei romiešiem" un nelielu brošūru ar "Psalmiem" franču valodā. Strasbūrā, viņš apprecējās ar Ideleti de Buirē (Idelette de Bure), kura visai drīz sāka sirgt un 1549. gadā mira. Kalvins lasīja lekcijas teoloģijā Protestantu akadēmijā, dzīvoja salīdzinoši pieticīgi, iegūstot līdzekļus no sievas mantotā īpašuma un tirgojot savas grāmatas. Ceļoja pa tuvējām zemēm, lai piedalītos disputos starp protestantiem un katoļiem Frankfurtē, Vormsā, Ratisbonā u.c. pilsētās. Kalvins uztvēra pasauli kā cīņas lauku un sevi kā cilvēku, kuram jānodrošina Dieva vārda uzvara un jāpiespiež cilvēki dzīvot kārtīgu dzīvi atbilstīgi Bībeles baušļiem. No septiņiem sakramentiem Kalvins atzina tikai divus- kristības un Svēto vakarēdienu. Viņš ļoti uzsvēra arī predestināciju, proti, mācību, ka Dievs jau pirms pasaules radīšanas vienus ir nolēmis svētlaimei, citus – lāstam, tā pastiprinot cilvēka nenozīmīgumu Dieva priekšā. Tomēr šī predistinācija nenoliedza aktīvu darbību, jo ticīgs cilvēks, kaut arī nezina savu likteni, ar panākumiem savā personiskajā dzīvē var pierādīt, ka ir Dieva "izredzēts".
1540. gadā Ženēvas pilsētas rāte uzaicināja Kalvinu atgriezties atpakaļ pilsētā, un viņš 1541. gada vasarā sāka sludināt katoļiem nupat atņemtajā Sv. Pjēra katedrālē Ženēvā. Aktīvi nodarbojās ar jaunās mācības propagandu, rakstīja, publicējās. Viņa izveidoto Baznīcu, kas bija šķirta no civilās pārvaldes iestādēm, regulēja strikta organizatoriska struktūra un disciplīna, bet mazākos pārkāpumus sodīja ar vislielāko bardzību. Par lielāko tikumu sadzīvē uzlūkoja mērenību, taupību, sludināja laicīgo askētismu: noraidīja altāru, sveču, svētbilžu un visu citu greznuma priekšmetu atrašanos baznīcā, vērsās pret greznumu apģērbā, mājokļu inventārā - tika aizliegta jebkāda greznība un pasauliskās izpriecas (dejas, svētki, grezni tērpi un frizūras u.tml.), - bargi sodot aizliegumu pārkāpumos pieķertos. Ap 1540. gadu faktiski kļuva par Ženēvas kantona vienpersonisku diktatoru, uzsāka plašas katoļu un citu "nepareizi" ticīgo vajāšanas, raganu un kaitīgās literatūras dedzināšanas (piemēram, 1553. gadā sārtā sadedzināja zinātņu vīru Servetu, bet Bruno Džordano no sārta izglābās, pēdējā brīdī aizbēgot uz Venēciju).
1559. gadā pēc Kalvina iniciatīvas izveidoja protestantu Akadēmiju, kurā gatavoja sludinātājus visai Eiropai. Rezultātā Kalvina sludinātais traktējums - t.s. kalvinisms, - izplatījās visai plaši ārpus Ženēvas kantona robežām, gan Francijas karalistē (hugenoti), gan Nīderlandes apvienotajās provincēs, kur 1662. gadā tas tika pieņemts kā valsts reliģija, gan Skotijas karalistē, beigās sasniedzot arī Ziemeļameriku, kad tur apmetās puritāņi.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 190. lpp.
