Nomarhs
Nomarhs (no sengr. nomárches; ēģipt. а(n)dž-mer - burt. "tas, kurš rok kanālu"; angl. nomarch, vāc. Gaufürst, Nomarch, fr. nomarque, kr. номарх) - faraona iecelts nomes pārvaldnieks, vietvaldis Senajā Ēģiptē. Provinces aristokrātijas līderis, apveltīts ar augstāko administratīvo, tiesu un militāro varu, nomes aizgādņa dievības virspriesteris. Sākot ar VI dinastiju, pavājinoties centrālajai varai, ieguva aizvien lielāku autonomu varu un sāka nodot titulu un statusu mantojumā. Senās valsts (~2800.-2250. g.p.m.ē.) beigu periodā nomarhi pārvērtās par praktiski suverēniem, savstarpēji dažkārt pat separātiski noskaņotiem vietvalžiem, kas tikai nomināli pakļāvās faraonam. To savstarpējos karos gāja bojā Senā valsts un, nostiprinoties Vidējai valstij (~2050.-1700. g.p.m.ē.), centrālā vara ievērojami ierobežoja nomarhus to tiesībās un rīcības brīvībā. Pēdējo reizi kaut cik ievērojama loma Senās Ēģiptes politikā nomarhiem bija hiksu iebrukuma laikā, kad tiem izdevās sakaut nomadus un izveidot Jauno valsti (1580.-1070. g.p.m.ē.). Tajā nomarhi atkal kļuva par faraona ieceltiem vietvalžiem, taču tituls saglabājās līdz pat Ēģiptes valsts pastāvēšanas beigām. III gs.p.m.ē. stratēgi pamazām pārņēma varu no nomarhiem, kuru pārziņā vairs palika tikai tiešie faraona valdījumi (t.i. tie kļuva par tādiem kā faraona muižu saimniecības pārvaldniekiem nomē).
Literatūra par šo tēmu
- Franke D. Das Heiligtum des Heqaib auf Elephantine. - Heidelberg, 1994, ISBN 3-927552-17-8
