Konkubināts
Konkubināts (no lat. concubo - "klātgulēšana"; lat. concubinatus, an. concubinat, vc. Konkubinat, kr. конкубинат) - legāla vīrieša un sievietes kopdzīve, nestājoties laulībā un neveidojot ģimeni, t.i. sieviete bija legāas mīļākās - konkubīnes, - statusā.
Senajā Romā konkubinātu legalizēja principāta laikā, gadījumos, ja bija kādi šķēršļi nodibināt laulību. Sieviete nebija sieva, bet tikai piegulētāja, bet bērnus tēvs atzina par saviem (kaut tie nenonāca tēva varā un nevarēja pretendēt uz legālo bērnu tiesībām). Bizantijā VI gs. konkubinātā dzimušie bērni ieguva tiesības pieprasīt uzturlīdzekļus, un to kriminalizēja tikai IX gs. otrajā pusē (Rietumeiropā - XII gs.).
Skat. arī: endogāmija, eksogāmija, monogāmija, epigāmija, levirāts, poliginija, poliandrija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 208. lpp.
