Opričņina

Opričņina (kr. опричнина no senkr. опричь, опричный - īpašs) - atkarībā no konteksta:

1. Ar testamentu novēlēta kņaza muiža vai zeme senkrievu zemēs līdz XVI gs.
2. XVI gs. otrajā pusē Maskavas caristē cara domēne jeb "valsts zeme" - jaunierīkoto galmu, kā arī galma laužu, t.s. opričņiku uzturei piešķirtā zeme, kas aizņēma aptuveni pusi no valsts teritorijas. Ieviešot opričņinu, Joanns IV centās samazināt dalienu kņazu un lielo bajāru patstāvīgumu, lielākas zemes atņemot to līdzšinējiem valdītājiem (tos vai nu nogalinot, vai izsūtot uz pierobežu) un sadalot sīkākos zemes gabalos, kurus piešķīra no troņa labvēlības atkarīgajai sīkmuižniecībai un cara dienestā pieņemtiem ļaudīm. Rezultātā valsts teritorija tika sadalīta divās daļās: kņazu, bajāru, pilsētu, klosteru u.c. feodālās hierarhijas zemes kungu zemes (no valsts varas puses tika pārvaldītas netieši – ar bajāru domes un prikazu palīdzību) un opričņina kā no feodālās sistēmas izrauta, nepastarpināti pakļauta centrālajai varai "valsts zeme", kam bija īpaša pārvaldes sistēma un savs karaspēks.

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 224. lpp.