Uzture
No ''Vēsture''
Uzture (kr. кормление, кормля) jeb uztures sistēma (kr. система кормления) - atkarībā no konteksta:
- Zemes kunga (kņaza) pārstāvju uzturēšana uz vietējo iedzīvotāju rēķina, atalgojuma sistēma Krievzemē un Maskavas caristē IX-XVI gs. Uz 1-2 gadiem uz pilsētām un pagastiem nosūtītie vietvalži, bajāri, pagastnieki u.c. amatpersonas, kas sprieda tiesu, veica vietējās pārvaldes administratīvās un policejiskās funkcijas, iekasēja nodokļus un veica citus zemes kunga uzdevumus, par savu kalpošanu ievāca no vietējiem iedzīvotājiem "uzturi" (корм) - naudu un pārtiku. Lai novērstu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kņazi centās reglamentēt savu dienesta ļaužu ienākumus, nosakot katram tā uztures lielumu īpašos "uztures diplomos" (уставные грамоты). XVI gs. vidū (1555.-1556.) šo atalgojuma sistēmu likvidēja ar cara Joanna IV ukazu "Cara lēmums par uzturi un dienestiem" (Приговор царский о кормлениях и о службах, 1555.-1556.), un tās vietā pamazām stājās vietējās pašpārvaldes iestādes: gubas iestāde un zemstes iestādes. Savukārt uzture tika iekļauta pastāvīgo nodokļu sistēmā kā valsts kases nodoklis.
- Nosacīts zemes valdījums Novgorodas, Pleskavas u.c. senkrievu zemēs viduslaikos. Visbiežāk īpašums, kas pēc tā turētāja nāves nonāca otra laulātā rīcībā, nodrošinot tā uzturu līdz nāvei vai jaunām laulībām. Uzturi nedrīkstēja pārdot vai ieķīlāt - šādā gadījumā uztures lietotājam bija pienākums to izpirkt, bet pašu uzturi tam atņēma un nodeva mantiniekiem.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 146., 208., 224. lpp.
