Muiža
Muiža (an. Manor, vc. Landgut, Herrenhaus, kr. мыза, имение) - lielsaimniecība, saimnieciski un administratīvi vienota teritorija ar lauksaimniecībā izmantojamām un neizmantojamām zemēm un ūdeņiem, zemnieku sētām un ciemiem, ieskaitot īpašnieka rezidences ēku kompleksu, darbnīcām, kūtīm un staļļiem utt. Šaurākā nozīmē tikai šīs teritorijas rezidence ar saimniecības ēku kompleksu (kungu māja, kalte, rijas, klētis, kūtis, šķūņi, magazīna, vagara māja un citas ēkas), kurā koncentrējās muižas novada saimnieciskā un administratīvā pārvalde, kā arī tiešās zemes, ko apstrādā paši muižas ļaudis. Varēja būt gan lēnis, gan alods, gan kroņa īpašums vai privātīpašums.
Kā saimniecības veids radās V-IV gs.p.m.ē. Senajā Grieķijā, tālāk attīstoties jau Romas impērijā. Šīs muižas balstījās uz vergu darbaspēku, sezonāli piesaistot arī zināmu skaitu brīvo algādžu. Specializējās tieši uz pārtikas virsprodukta ražošanu, lai apgādātu pilsētas, kurās aizvien vairāk nostiprinājās darba dalīšana un aizvien vairāk iedzīvotāju zaudēja saistību ar lauksaimniecību. Romā 240 jugeru (~60 ha) lielas muižiņas izveidošana (ager publicus rente, vismaz 10 vergu iegāde un uzturēšana, inventāra, lopu, stādu, sēklas iegāde, saimniecības ēku un kunga dzīvojamā nama būve u.tt.) izmaksāja ap 220 000 sesterciju. Vēl dārgāk viss izmaksāja, ja zemi nevis rentēja no valsts, bet pirka: 100 jugeru zemes (25 ha) maksāja vidēji 100 000 sestercijas). Vidējas muižas lielums bija 150-250 jugeru, bet lielāko platība varēja pārsniegt pat 400-500 jugerus. Tā kā labības audzēšana Apenīnu pussalā zaudēja savu nozīmi (tika iekarotas auglīgākās Sicīlija, Kartāga, savukārt Ēģipte kļuva par sava veida protektorātu), muižas pussalā pārorientējās uz citu lauksaimniecības kultūru audzēšanu (vīnogas, olīvas, svaigi dārzeņi, ziedi), vai lopkopību (kaut gaļu pārtikā lietoja samērā maz, tas bija dārgs produkts). Zemkopji pazina kultūraugus un tiem nepieciešamo, pastāvēja speciāla literatūra agronomijā, kas apkopoja arī sengrieķu un feniķiešu pieredzi. Vidējās muižās bija tiem laikiem augsta ražošanas kultūra, augsts agrotehniskais līmenis, būt par labi apsaimniekotas muižas īpašnieku ar lieliem ienākumiem bija ļoti prestiži. I-II gs.p.m.ē. mijā sākās jauns process Vidusjūras zemju lauksaimniecībā: muižu pakāpeniska panīkšana un latifundiju uzplaukums.
No jauna kā saimniekošanas veids parādās vēlajos viduslaikos, kad klosteri un mūku bruņinieku ordeņi sāka iedibināt t.s. komtureju muižas (curia) savos valdījumos ordeņa saimniecības nostiprināšanai un ienākumu vairošanai. XII gs. tekstos muižu dēvē par allodium un to aprakstīja vārdiem "celt, taisīt, buvēt" (facere, construere, aedificare). Vācu avotos allodium tulkoja kā Vorwerk, kas nozīmē, ka muižas sāka veidoties ārpus piļu un pilsētu mūriem. Visticamāk, par centru, ap kuru sāka veidoties muiža, jāuzskata magazīnu zemnieku desmitās tiesas savākšanai un glabāšanai, un dzirnavas tās malšanai - bieži avotos min: m"muižas jeb sudmalas" (allodia sive moleudina). Kad vasaļi vairs nebija aizņemti pastāvīgajos pienākumos, pamazām sāka apmesties savā lēnī un pievērsties tā saimnieciskajai nostiprināšanai, sākot līdzās esošajām zemnieku saimniecībām dibināt un veidot savas lielsaimniecības. Līdz ar muižu dibināšanu nodalījās lēņu objektos esošā zeme, kuru iedalīja divās lielās grupās: muižu zeme un zemnieku zeme. Kā darbaspēks lielāko tiesu tika izmantoti dzimtcilvēki (zemnieki un kalpi). Jaunas muižas parasti izveidoja galvenokārt pagastos un ciemos, atsavinot zemnieku zemi. Senākās ziņas par vasaļiem piešķirtām muižām Livonijā attiecas uz 1339. gadu, kad tās tiek dēvētas par curia jeb hof. Livonijā jēdzienam „muiža” mūsdienu izpratnē ir vairākas nianses: ar to saprot visu kunga ēku un zemes kopumu jeb lēni, tomēr visu lēņa novadu parasti par muižu neuzskata; ar muižu saprot kunga dzīvojamo māju (Herrenhaus); kā muiža tiek apzīmēta arī kunga sēta, t. i. kunga dzīvojamā māja kopā ar saimniecības ēkām, kā lopu kūtīm, zirgu staļļiem, rijām, klētīm, dzirnavām, pagrabiem u. c. (Hof, Gut); muiža ir arī kungu sētas novads (klaušu muiža), ko tās valdītājs apstrādā klaušu kārtā – ar nealgotu jeb neapmaksātu darba spēku; tradicionālā jeb klasiskā nozīmē ar muižu saprot to kunga zemes vai lēņa daļu, ko viņš pats apsaimnieko (Hofsland, Gutshof), lēņa dokumentos to sauc par kunga sētas novadu, latviešu literatūrā: muižas zeme. 1663. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (Amtsordnung), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un vaku grāmatas. Jaunākajos laikos Baltijas guberņās muiža bija kā "valsts valstī" - muižas ļaudis nebija pakļauti pagasta tiesai, muižas turētājs bija atbildīgs valsts priekšā par visu savu zemnieku un ļaužu publiski tiesiskajiem nodokļiem un klaušām valsts labā. Tas nodrošināja sociālo aprūpi (gādāja par bāreņiem un darba nespējīgiem), medicīnas aprūpi (algoja ārstu vai pats ārstēja), apdrošināšanu (neražas, lopu sērgas vai ugunsgrēka gadījumā nodrošināja zemnieku ar sēklu, lopiem, būvneicību).
Augstākajai aristokrātijai un bruņniecībai dzimtu valdījumā (vēlāk īpašumā) varēja būt ļoti liels muižu skaits, piemēram, Livonijas Ostenzakenu dzitai tikai Kurzemē piederēja 48 muižas ar aptuveni 96 000 ha zemes.
XX gs. sākumā Vidzemē, Kurzemē un Latgalē bija 881 muižas ar kopplatību 282 173 ha, kas bija 45% no visas teritorijas. Muižu zeme sastāvēja no muižas tieši apsaimniekotajām zemēm, par ko muižniekiem nebija jāmaksā nodokļi un kas sastāvēja no:
- atpūtušās krūmzemes vai meža zemes, derīgas jaunu līdumu ierīkošanai;
- līdumiem krūmzemē, mežos;
- pastāvīgiem tīrumiem, ko izmantoja ik gadus;
- izmantotām atmatām un krūmzemes, kas bija atstāta atpūtā;
- izmantotas meža zemes un citiem mežiem;
- dārzu zemes, kas parasti bija pastāvīgā lietošanā tuvu pie muižas centra;
- pļavām un ganībām, kas Senlivonijā parasti bija kā piedevas pie tīrumiem;
- citām zemēm.
Muižas zemnieku zeme tika novērtēta arklos (par tās lietošanu zemnieki maksāja visas nodevas un nodokļus, kā arī pildīja tiem uzliktos pienākumus; šo zemi muižnieks drīkstēja izmantot tikai izrentējot vai pārdodot zemniekiem).) un sastāvēja no:
- atmatām jeb vecainēm, ko pēc izmantošanas līdumos vai šķutēs atstāja uz 8-12 gadiem atpūtā;
- līdumiem, kas uz 3-5 gadiem tika ierīkoti atmatās vai mežos, krūmzemē;
- pastāvīgiem tīrumiem, ko parasti izmantoja pēc 3-lauku vai 2-lauku sistēmas;
- noplicinātās meža zemes, ko pēc izmantošanas līdumiem atstāja atpūtā.
Latvijas Republikā muižas kā saimniecības likvidēja 1920. gada argrārreformas laikā.
Skat. arī: agrārā saimniecība antīkajā pasaulē, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, lēņa muiža, mācītājmuiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, bruņinieku muiža, vidma, muižu redukcija Vidzemē, gruntskundzība, muižas policija, majorāts, minorāts, muižatlikums, muižas ļaudis
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 220.-221. lpp.
- Dr.hist. Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
- Šterns Indriķis. Vasaļu muižu sākumi viduslaiku Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.2., 130.-171. lpp.
- Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 252 lpp. ISBN 9984-9286-9-1
- Zilgalvis Jānis. Vecgulbenes muiža: viens no fon Volfu dzimtas īpašumiem Vidzemē. - Rīga, 2011.
- Pirang Heinz. Das Baltische Herrenhaus. Teil 1-3. - Jonck und Poliewsky: Riga, 1926.-1930. (nachdr. Harro von Hirschheydt: Hannover-Döhren, 1976-1979)
Resursi internetā par šo tēmu
- Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižu dokumenti - LVVA 6999. fonda kartiņa
- Klišāns V. Bruņniecības, muižniecības un muižu izcelšanās Livonijā.
- Pilis un muižu kungu mājas - Gata Pāvila apkopojums
