Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgo korpuss

Krievijas Ziemeļu armijas Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgo korpuss (kr. Отдельный Псковский добровольческий корпус) - Krievijas pilsoņu karā pretlieliniecisko spēku brīvprātīgo armijas grupa formēšanās stadijā no 1918. gada 10. oktobra līdz 1918. gada decembrim. Ziemeļrietumu guberņu teritorijā (Pleskavas apriņķī, Latvijā un Igaunijā). Komandieri:

• 10.1918.-11.1918. ģenerālmajors Vandams
• 11.1918.-12.1918. pulkvedis fon Nefs (полковник Г.Г. фон Неф)

1918. gada 9. oktobrī Vācijas armijas virspavēlniecība sagatavoja instrukcijas par krievu brīvprātīgo armijas - t.s. Ziemeļu armijas - organizēšanu Ziemeļrietumu guberņās. Oktobra beigās bija pieteikušies 3000 vīri, no kuriem kādi 500 bija virsnieki, no kuriem izveidoja Atsevišķo Pleskavas brīvprātīgo korpusu.

• korpusa štābs, kas sastāvēja no: korpusa komandiera (ģenerālmajors Vandams), štāba priekšnieka (ģenerālmajors Maļavins), oberkvartirmeistars rotmistrs fon Rozenbergs, adjutanti pulkvedis barons fon Volfs un rotmistrs Heršelmanis, izlūkdienesta vadītājs kapitans Taranovskis un štāba rakstveži;
• 1. strēlnieku divīzija (nenokomplektēta) ģenerālleitnanta Simanska vadībā:
  • 1. Pleskavas strēlnieku pulks (1-й Псковский стрелковый добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 500 vīru;
  • 2. Ostrovas strēlnieku pulks (2-й Островский добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 300-500 vīru;
  • 3. Rēzeknes strēlnieku pulks (3-й Режецкий добровольческий полк) - nenokomplektēts, aptuveni 300-500 vīru;
• Ārējās apsardzes komanda (Отряд внешней охраны);
• Bruņotā vilciena komanda (paša vilciena nebija);
• Pleskavas artilērijas pulks (Псковский артиллерийский полк; 2 artilērijas baterijas);

Uzzinot par "baltās" armijas veidošanu, tās pusē pārgāja virkne Sarkanās armijas daļu:

• Bulak-Bulakoviča eskadrons (200 zobeni, 2 lielgabali);
• Talabu arhipelāga kājnieku bataljons ritmeistara Permikina (Пермикин, Борис Сергеевич) vadībā (150 durkļi, 2 lielgabali);
• Peipusa ezera flotile (Чудская флотилия, 5 kuģīši) kapteiņa N.Neļidova (Нелидов, Дмитрий Дмитриевич) vadībā.
• Rēzeknes partizānu grupa pulkveža Afanasjeva vadībā (Партизанский отряд полковника Афанасьева).

Novembra vidū tika nomainīta armijas vadība: komandieris pulkvedis fon Neffs (von Neff), štāba priekšnieks Vilhelms fon Rozenbergs, 1. korpusa (Псковский корпус) komandieris ģenerālmajors grāfs Pālens (Pahlen), aizmuguri organizēja majors Krūzenšteins. Aptuveni 4550 vīri ar 8000 šautenēm, 44 ložmetējiem un 30 lielgabaliem.

Katastrofāli trūka munīcijas un pārtikas. 25.-26. novembra kaujās Pleskavu, korpuss tika sagrauts un bija spiestas atkāpties uz Izborsku, pie tam korpusa štābs tika nogriezts no savām vienībām. Turpmākā cīņu gaitā korpusa lielākā daļa caur Valku un Rūjienu atkāpās uz jaundibināto Igauniju. Daļa korpusa vai nu izklīda, vai arī turpināja cīņu bez kopējas vadības kā partizāni. Samērā daudzi korpusa virsnieki, kas nevēlējās atkāpties uz Igauniju, devās uz Rīgu, kur vēlāk iekļāvās Līvena vienībā. 6. decembrī korpusa komandieris plkv. Nefs ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu par atlikušo viņam uzticīgo vienību pakļaušanu Igaunijas armijas virspavēlniekam, pārdēvējot tās par Ziemeļu armijas Atsevišķo korpusu (Отдельный корпус Северной армии) - literatūrā bieži vienkārši dēvēts par Ziemeļu korpusu (Северный корпус). Kopā ar Igaunijas armiju un somu brīvprātīgiem korpuss piedalījās Igaunijas Neatkarības karā.

Literatūra par šo tēmu

• Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
• Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926

Resursi internetā par šo tēmu

• Волков С.В., Корнева Е.А., История Северо-Западной армии