Bruno Džordano
Džordano Bruno, īstajā vārdā Filips Bruno (Filippo Bruno, alias Giordano Bruno, 1548.-1600.), dēvēts arī par nolanieti – dominikāņu mūks, okultists, dzejnieks, dramaturgs. Pats sevi uzskatīja par filozofu, kabalistu, hermeneitiķi un magu, domātāju un ētikas reformatoru. Lielāko tiesu sarakstījis antiklerikālas vai pret zinātni vērstas lugas un pamfletus, kā arī okultismam un cilvēka esībai veltītas pārdomas.
Satura rādītājs
Biogrāfija
Dzimis 1548. gadā Neapoles karalistē, Nolā (Kampānijas provincē), mazpilsētā netālu no Neapoles. Tēvs Džovanni Bruno – atvaļināts landsknehts; māte Fraulisa Savolina, - zemniece. No 11 līdz 14 gadu vecumam mācījies Neapolē, sava tēvoča mācību pansionātā lasīt, rakstīt, loģikas pamatus. 15 gadu vecumā, iestājās sv. Dominika klosterī (dominikāņu ordenis), un pēc gada kļuva par pilntiesīgu mūku ar vārdu Džordano (lat. Jordanus). Klosterī apguva teoloģijas, [ilozofijas un latīņu valodas pamatus. 1572. gadā iesvētīts par garīdznieku, un pārcelts kalpot uz netālo sv. Bortolomeja klosteri.
1576. gadā, 28 gadu vecumā, Bruno pameta klosteri un uzsāka klaiņot pa Ziemeļitāliju (1576.-1577.), iztiku pelnīdams kā gramatikas privātskolotājs. 1577.-1578. gados klejojis pa Šveici, tad Franciju. 1583.-1585. gadus pavadījis Anglijas karalistē. Glābjoties no apsūdzības melnajā maģijā, Bruno nācās 1585. gadā pamest Angliju, vispirms ierodoties atkal Francijā (1585.-1586.), bet pēc tam uz vācu zemēm (1586.-1589.), Maincu, Visbādeni, Marburgu. 1588. gada pavasarī viņš devās uz Prāgu, kur imperatora Rūdolfa II galmā tika laipni uzņemti visi alķīmiķi, astrologi, magi u.c. „slepeno zināšanu“ adepti. Pēc pusgada Bruno Prāgu pameta, dodoties uz Ziemeļvāciju, Helmštati, tad uz Frankfurti pie Mainas. Pēc tam uz Cīrihi, kur pelnīja iztiku pasniegdams privātstundas alķīmijā un metafizikā. 1591. gadā Džordano Bruno atgriezās Itālijā, Venēcijas republikā, kur viņu bija uzaicinājis par privātskolotāju Džovanni Močenigo, kuram Bruno apņēmās īsā laikā ar oriģinālu metodi uzlabot atmiņu. 1592. gada 23. maijā Močenigo ziņoja par Bruno ķecerīgajiem izteikumiem inkvizīcijai, un Bruno tika arestēts. 1600. gada janvārī inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju, nododot laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta. Džordano Bruno mira 17. februārī Romā, Ziedu laukumā (it. Campo de' Fiori).
Piezīme: Biogrāfijas dati zināmi tikai no viņa paša izteikumiem, kas var būt arī nepatiesi (piemēram, Bruno apgalvo, ka bijis lektors Oksfordas universitātē, savukārt šīs augstskolas arhīvos nav ziņu par šādu pasniedzēju, kaut konkrētais laika posms ir labi atspoguļots rakstu avotos).
Apsūdzība un tiesa
Kaspars Šoppe, kurš asistēja pratināšanā, šādi izklāsta apsūdzības saturu: „Šajās grāmatās viņš mācīja, ka pasauļu ir bezgalīgs daudzums, ka dvēsele iemiesojas no viena ķermeņa otrā un pat citā pasaulē, ka viena dvēsele reizē var atrasties divos ķermeņos, un maģija ir pamatā visam, tātad pozitīva, ka Svētais Gars nav nekas cits kā Pasaules Dvēsele. Mozus savus brīnumus veicis ar maģijas palīdzību un šai ziņā bijis gudrāks par pārējiem ēģiptiešiem, Mozus izdomājis savus likumus, bet Svētie Raksti ir mīts, savukārt Sātans tikšot glābts. No Ādama un Ievas esot cēlušies tikai ebreji, bet pārējie cilvēki no tiem diviem, ko Dievs radījis dienu iepriekš. Kristus nav Dievs, bet bijis slavens mags un tāpēc ticis pakārts, nevis sists krustā. Arī pravieši un apustuļi bijuši magi, pie tam nelieši, par ko daudzi no viņiem tikuši pakārti.“ (Рожицын В. С., 369. lpp.)
Inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju 8 punktos. (Diemžēl visi apsūdzības punkti nav saglabājušies - Documenti della vita di Giordano Bruno. 173. lpp. – ir zināmi tikai trīs: turēšanās pie novatiāniešu ķecerības, dievišķās iemiesošanās noliegšana un kā viņš traktē to, „vai dvēsele atrodas ķermenī līdzīgi kā stūrmanis uz kuģa klāja“.) Iespējams, kāds no apsūdzības punktiem varēja skart Bruno apgalvojumu par daudzajām pasaulēm un uz tām esošo dzīvību, kā arī reinkarnācijas propanēšanu, jo tas būtu pretrunā ar kristīgās mācības postulātu par cilvēku kā ko unikālu šai pasaulē, ko Dievs radījis ar īpašu jēgu pēc "sava ģīmja un līdzības" (taču droši to apgalvot nevar, jo kā redzam no nopratināšanas protokoliem, inkvizīcijas komisiju Bruno kosmogonijas teorijas neinteresēja). Noteikti bija apsūdzība par maģijas praktizēšanu, jo tas atbilda sātanisma definīcijai, sv. Trīsvienības traktējumu kā arī sv. Jaunavas Marijas bezgrēcīgās ieņemšanas noliegšana, ko Bruno daudzkārt savos darbos izsmējis.
Džordano Bruno tika atzīts par vainīgu maģijas piekopšanā un ķecerībā, 20. janvārī nolemjot un 8. februārī izslēdzot to no Baznīcas un nododot viņu laicīgās tiesas rokās, kas tam piesprieda nāvessodu uz sārta. (T.s. „pretīmnākšanas“ sods – uzskatīja, ka ja ķeceri sodot ar nāvi netiek izlietas asinis, tam teorētiski ir iespēja tomēr pēc Šķīstītavas nonākt Paradīzē.) Sods tika izpildīts 1600. gada 17. februārī Romā.
1603. gada 7. augustā Džordano Bruno sacerējumus iekļāva Baznīcas „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“ (lat. Index Librorum Prohibitorum).
Idejas un loma zinātnē
Gandrīz neiespējami definēt viņa uzskatus, jo tie ir pārāk nesistemātiski un eklektiski - sarakstītie darbi okultisma, misticisma un no konteksta izrautu visdažādāko senāku ezotēriķu un filozofu tēžu, ideju un atziņu apkopojums. Praktiski visi Džordano Bruno biogrāfijas pētnieki atzīst, ka ar zinātni viņam nebija nekāda sakara. Kaut arī, nenoliedzami, viņš bijis neordināra personība ar izteikti oriģinālu domāšanas manieri.
- Pirmkārt, viņš nebija guvis zinātnieka statusam nepieciešamo izglītību.
- Otrkārt, viņš pats visai kategoriskā tonī noliedza loģiku, matemātiku, likumsakarību nepieciešamību, zinātnisku pieeju informācijas apstrādei un analīzei.
Zinātne, tai skaitā astronomija viņu interesēja tikai tik daudz, cik tā varēja ilustrēt viņa paša idejas. Bruno tekstos redzams, ka viņš neorientējās elementārajā ģeometrijā, nemaz nerunājot par optikas ģeometriju. Izplūst garumgaros pārspriedumos, ko pavada ar tekstu nesaistītiem neargumentētiem eksaltētiem aicinājumiem. Taču, ja atmet visa balstīšanu uz maģiju un okultismu, Džordano Bruno jau var pieskaitīt Apgaismības laika natūrfilozofijas aizsācējiem. Vizmaz šajā virzienā varētu traktēt, piemēram, viņa idejas par iespējamām dzīvām būtnēm citās pasaulēs, Dieva pielīdzināšanu dabai un dzīvībai kā tādai. Diemžēl tas kalpoja tikai kā fons pamatidejai, ka visa pamatā ir maģija. Apcerējums „Ideju ēnas“, kas balstās uz Raimunda Lullija „dižo mākslu“, ir viens no nedaudzajiem Bruno darbiem, kurā viņš savas idejas izklāsta sev neraksturīgi skaidri un labā latīņu valodā. Viscaur dominē doma, ka galvenais ir intuitīva izpratne un augstāku spēku apgūšana, nevis fakti un aprēķini. Daudz rakstīja par seno ēģiptiešu "slepenajām zināšanām" un vispārcilvēciskās ētikas vienoto likumu, kuru atklājuši tie paši senie ēģiptieši. Plaši un daudz kritizēja ebrejus, ka tie šo ētiku un slepenās zintis degradējuši, būdami visa ļaunā iemiesojums.
Vienotas koncepcijas neesamība ļauj katram Bruno darbos saskatīt ko savu. Piemēram, marksistiskajā literatūrā no konteksta tiek izrauta viņa doma, ka pasauļu skaits ir bezgalīgs un zvaigznes ir citas saules, ap kurām riņķo planētas un var būt dzīvība, kas pasniegta kā novitāte, kaut te Bruno runā nevis kā astronoms (kas viņš nebija), bet tikai ar pitagoriešu un neoplatonisma idejām ilustrē savu pamatdomu par dvēseļu ceļošanu no vienas būtnes otrā un no vienas pasaules uz otru.
Nav zināms neviens Džordano Bruno veikts atklājums, jaunas aprēķinu metodes vai filozofiskas koncepcijas. Viņa reālais devums zinātnes vēsturē ir būt par simbolu visiem "tumsonīguma un dogmatisma upuriem". Taču Bruno proponēto ideju ietekme uz sabiedrību ir nenoliedzama: tās vēlākos gadsimtos sastopam gandrīz vai vai visās Eiropas okultistu organizācijās, sākot no iluminātiem un rozenkreiceriem, un beidzot ar teozofiem, Tules biedrību un scientoloģiju. XIX-XX gs. marksistiskajā un ateistiskajā literatūrā ideoloģisku apsvērumu dēļ – propagandas nolūkos tika glorificētas visas personas, kuras bija konfliktējušas ar katoļu Baznīcu, - bija pieņemts traktēt Džordano Bruno kā vienu no pirmajiem materiālistiem, natūrfilozofiem un dialektiķiem.
Piezīme: Par spīti sabiedrībā populārajam viedoklim, ka Džordano Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. Bruno nāves brīdī – 1600. gadā, - heliocentrisma koncepciju mācīja visās katoļu universitātēs, bet Kopernika darbi bija obligātā mācību literatūra. Tikai 1616. gadā tika nolemts heliocentrisma koncepciju kā nepierādāmu, tātad nezinātnisku, pārstāt mācīt un iekļaut nerekomendējamās literatūras sarakstā.
Bibliogrāfija
- „Par cēloni, sākumu un vienoto” (De la causa, principio e uno. 1584.)
- „Par visuma bezgalību un pasaulēm” (De l'infinito , universo e mondi. 1584.)
- „Svečturis“ (Il Candelaio. 1582.)
- „Ideju ēnas“ (De umbris idearum. 1583.)
- „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“ (Explicatio triginta sigillorum. 1583.)
- “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)
- “Par visa sākuma iemeslu un vienoto“ (De la Causa, Principio et Uno. 1584.)
- “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“ (De l`Infinito, Universo e Mondi. 1584.)
- „Triumfējošā zvēra izdzīšana“ (Spaccio de la bestia trionfante. 1584.)
- „Pegasa kabala un līdzīgā Silēna ēzeļa mācība“ (Cabala del cavalla Pegaseo coll`aggiunta del Asino Cillenico. 1585.)
- „Par entuziasma traģiskumu“ (Degli eroici furori. 1585.)
- “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“ (Centum et viginti articuli de natura et mundo adversus Peripateticos. 1586.)
- „Simts sešdesmit raksti“ (Articuli centum et sexaginta. 1588.)
- „Par monādi, skaitli un figūru“ (De monade, numero et figura. 1590.)
- „Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“ (De Innumerabilibus, Immenso et Infigurabili, seu de Universo et Mundis. 1590.)
- “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ (De Imaginum, Signorum et Idearum Composirione. 1590.)
- “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“ (De triplici Minimo et Mensura. 1590.)
Ieteicamā literatūra un avoti
- Jordanus Brunus. Opera latine conscripta. Neapoli (et Florentiae), 1879
- Giordano Bruno. Opere italiane. t. I—III, - Bari, 1923-1927
- D. Berti. Giordano Bruno da Nola, sua vita e sua dottrina. - Torino, 1889
- V. Spampanato. Vita di Giordano Bruno. Con documenti editi e inediti. - Messina, 1921
- V. Spampanato. Documenti della vita di Giordano Bruno. - Firenze, 1933
- Nuovi documenti del processo di Giordano Bruno. / “Giornale critico della filosofia italiana”., v. VI, - Messina, 1925
- A. Mercati. Il sommario del processo di Giordano Bruno. Citta del Vaticano, 1942.
- Dr. Hermann Brunnhofer. Giordano Bruno`s Weltanschauung und Verhangniss, aus der Quellen dargestellt. - Leipzig, 1882
- A. Riehl. Giordano Bruno, ein popular-wissenschaftlicher Vortrag. - Leipzig, 1889.
- Giordano Bruno. Reformation des Himmels. Lo spaccio della bestia trionfante. Verdeutscht und erlrautert von Ludwig Kuhlenbeck. - Leipzig, 1889.
- Giordano Bruno. Von der Ursache, dem Princip und dem Einem. Aus dem Italienischen ubersetzt und mit erlauternden Anmerkungen versehen von Adolf Lassen. - Heidelberg, 1882.
- Dr. E. Duhring. Kritische Geschichte der Philosophie von ihren Anfangen bis zur Gegenwart. - Leipzig, 1878.
- Christoph Sigwart. Kleine Schriften, erste Reihe. - Fraiburg, 1889.
- Rudolf Landseck. Bruno, der Martyrer der neuen Weltanschauung. - Leipzig, 1890.
- Dr. Ludwig Noack. Philosophie-geschichtliches Lexikon. Historisch-biographisches Handworterbuch zur Geschichte der Philosophie. - Leipzig, 1879.
- Cause, Principle and Unity: And Essays on Magic by Giordano Bruno, ISBN 0-521-59658-0
- Michael White. The Pope & the Heretic. 2002, ISBN 0-06-018626-7
- Hilary Gatti . Giordano Bruno and Renaissance Science. 2002, ISBN 0-8014-8785-4
- Kearney H. Science and Change. 1500-1700. - New-York-Toronto, 1971
- Джордано Бруно. Избранное. - Самара: Агни, 2000
- Джордано Бpуно. Изгнание торжествующего зверя. – Mосква, 1914
- Джордано Бруно “Диалоги”. – Mосква, Госполитиздат, 1949
- Л. Ранке. Римские папы в последние четыре столетия. т. I, изд. 2-е, - СПб., 1874
- Йейтс Ф. А. Джордано Бруно и герметическая традиция. - Москва, 2000
- A. H. Веселовский. Джордано Бруно. Биографический очерк.- "Вестник Европы", декабрь 1871 г.
- Проф. Н. Я. Грот. Джордано Бруно и пантеизм. Философский очерк. Одесса, 1885.
- Проф. Н. Я. Грот. Задачи философии в связи с учением Джордано Бруно. Одесса, 1885.
- Рожицын В. С. Джордано Бруно и инквизиция. - Москва, 1955
- Киссель М. А. Христианская метафизика как фактор становления и прогрессса науки Нового времени. // Философско-религиозные истоки науки. - Москва, 1997
- Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римско-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, №.1, 57. lpp.
- Ольшки Л. История научной литературы на новых языках. Т.3. Москва-Ленинград. 1933
