Antīkā filosofija

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 4. februāris, plkst. 10.58, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Antīkā filosofija (no sengr. phileo – "mīlēt" un sophia - "gudrība", t.i. "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja Senajā Grieķijā un tās kultūras ietekmes sfērā (Senajā Romā, Mazāzijā, Levantē, Ēģiptē u.c.) laikā no VI gs.p.m.ē. līdz VI gs. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g.p.m.ē., kad Taless no Milētas aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc imperatora Justiniana rīkojuma tika slēgta pēdējā, neoplatoniķu skola Atēnās. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs.p.m.ē attīstījās arī filosofiskā literatūra latīņu valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodām (daudzi darbi saglabājušies tikai šādos tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulanumā. Pašu antīkās filosofijas vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods (sofisti, Sokrāts, Platons, Aristotelis), helēnisma periods, eklektisma periods, neoplatonisma laiks - kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama antīkās filosofijas skolu un patristikas skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā antīkās filosofijas ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisko cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.

  • Pirmssokrātiskā filosofija (VI-V gs.p.m.ē.) - veidojās Mazāzijā (Milētas skola, Heraklīts), attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes, Ēģiptes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Tad helēņu kolonijās Apenīnu pussalā (pitagorieši, Elejas skola, Empedokls) un Helladā (Anaksagors, atomisti). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanos un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu (Anaksimens), bezgalīgo (Anaksimandrs), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākošie domātāji (Empedokls, Demokrits) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi Ksenofanam, daudzi no šī laika filosofiem kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (logos, "prāts"), Parmenīds noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā antīkās filosofas attīstība, no plurālistiskajām Empedokla un Demokrita sistēmām līdz platonismam kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
  • Klasiskā filosofija (V-IV gs.p.m.ē.) - sofistu ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja antīko filosofiju pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir Sokrāts, kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrāta sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. sokrātisko skolu - kiniķi, megariķi, kirenaiķi, - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar Sokrāta ideju traktējumu. Spilgtākais Sokrāta skolnieks bija Platons, Akadēmijas izveidotājs un cita diža domātāja, peripatētiskās skolas (Likeja) izveidotājs Aristotelis. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai antīkās filosofijas un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. Platonismam raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotelis visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par šķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotelis lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
  • Helēnisma filosofija (IV-I gs.p.m.ē.) - antīkajā filosofijā blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās stoiķu, epikūriešu un skeptiķu skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmssākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.
  • Eklektisma periods (I gs.p.m.ē. - III gs.) - šajā laikā polemiku starp dažādajām antīkās filosofijas skolām nomaina kopīgu pamatu meklējumi, ideju apmaiņa un savstarpēja ietekmēšanās. Parādās tendence "sekot senčiem", sistematizēt un pētīt pagātnes domātāju darbus. Plaši izplatās biogrāfiskā, doksogrāfiskā, filosofijas mācību literatūra. Īpaši attīstas autoritatīvu tekstu (galvenokārt Platona un Aristoteļa) komentēšana, komentāriem jau kļūstot par pastāvīgiem darbiem. Lielā mērā tas notika, pateicoties I gs.p.m.ē. Andronika pāriszdotajiem Aristoteļa darbiem un I gs. Frasila pārizdotajiem Platona sacerējumiem. II gs. beigās filosofija kļuva par oficiālās izglītības mācību priekšmetu, kura mācīšanu finansēja Romas valsts. Izglītotajā sabiedrībā ļoti populāri bija stoiķi (Seneka, Epiktets, Marks Aurēlijs), taču aizvien lielāku ievērību guva aristoteliķi (spilgtākais šī virziena pārstāvis ar saviem komentāriem bija Aleksandrs no Afrodīsijas) un platoniķi (Plutarhs no Heronejas, Apulejs, Atiks, Numenijs).
  • Neoplatonisms (III gs. p.m.ē. - VI gs.) - antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos dominējošais virziens bija neoplatonisms, apvienojis savā mācībā pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma idejas. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orakuli, gnosticisms, hermētisms). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienoto, visas esības pirmssākumu, kas stāv pāri esībai un domai un apjēdzams tikai vienotībā ar to (ekstāzē). Kā filosofijas virziens, neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotins), Jamvliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no Vienotā pirmssākuma dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "komunikācijas ar dieviem" (teurģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Filosofijas kā intelektuālas domāšanas attīstība bija ieslīgusi stagnācijā. IV-V gs. pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām (sk. Hipatija). Pēdējais antīkās filosofijas patvērums - Atēnu akadēmija, - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 18.-20. lpp.
  • Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
  • Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
  • Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
  • Antīkā un viduslaiku filozofija. / sast. Juris Rozenvalds - Zvaigzne ABC, Rīga, 1997. ISBN 9984-04-512-9
  • Aristotelis. Nikomaha ētika. - Zvaigzne, Rīga, 1985
  • Aurēlijs Marks. Pašam sev. - Zvaigzne, Rīga, 1991
  • Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
  • Grieķu prātnieks Diogens. - J.Ozola apgāds, Rīga, 1900.
  • Jurevičs P. Platons dzīvē un darbā. - A.Raņķa grāmatu tirgotava, Rīga, 1930.
  • Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
  • Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-9609-5-1
  • Platons. Menons. Dzīres. – Zvaigzne, Rīga, 1980.
  • Platons. Valsts. – Zvaigzne, Rīga, 1982.
  • Bēringers H. Kas ir filozofija? – Lielvārds, Lielvārde, 1995.
  • Jasperss K. Ievads filozofijā. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2003.
  • Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
  • Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
  • Lasmane S. Rietumeiropas ētika no Sokrāta līdz postmodernismam. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1998.
  • Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
  • Фрагменты ранних греческих философов. / Отв. ред. И. Д. Рожанский. - Наука, Москва, 1989
  • Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
  • Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
  • Гуторов В.А. Античная социальная утопия. Вопросы истории и теории. - Изд-во Ленингр. ун-та, Ленинград, 1989
  • Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
  • Лосев А.Ф. История античной эстетики. Последние века. - В 2 кн. - Искусство, Москва, 1988
  • Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
  • Надточаев А.С. Философия и наука в эпоху античности. - Изд-во Моск. ун-та, Москва, 1990
  • Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
  • Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Antīkā_filosofija&oldid=10359"