Komturs
Komturs (no lat. commendare - "ieteikt, uzticēt"; vāc. Komtur, Kommentur, angl. Komtur) - zemākā pakāpe mūku bruņinieku ordeņa vadības hierarhijā, administratīvā pārvaldes iecirkņa - komturejas, - pārvaldītājs viduslaikos ar augstāko tiesu un militāro varu šajā teritorijā (tiesāja komturijas zemniekus un vasaļus, varēja disciplināri sodīt ordeņa brāļus). To iecelt, atcelt un pārvietot uz citu pārvaldes vietu varēja tikai mestrs. Komturs vadīja komturejas militāro un saimniecisko dzīvi - gādāja par pils garnizona un ordeņa brāļu apbruņojumu, apģērbu, komturejas ienākumiem, - kara gadījumā bija komturijas izvirzītās militārās vienības komandieris, pakļauts landmaršala komandai un cīņās gāja ar savu karogu. Vadīja brāļu sapulces - konventus. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja Ordeņa valdību – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos Ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Livonijas ordenī sākotnēji bija apstuveni 40 komturi, vēlāk to skaitu samazināja līdz 9 (Rīgā, Daugavgrīvā, Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā, Dobelē, Cēsīs, Alūksnē, Daugavpilī). Komturi uzraudzīja, lai tiktu izpildīti mestra un kapitula rīkojumi, kā arī pārzināja ordeņa domēnes jeb muižas. Piemēram, Kuldīgas komtura jurisdikcijas tiesības aptvēra Kuldīgas, Sabiles, Talsu, Skrundas, Saldus, Alsungas, Aizputes, Durbes, Gramzdas draudzi, bet līdz 1328. gadam, kad Mēmele (tagadējā Klaipēda) tika pievienota Teitoņu ordeņa centrālajiem valdījumiem – arī Mēmeles apgabalu. Viņam bija pakļauti arī Grobiņas un Kandavas fogti un Ventspils komturi, saimnieciski – Sāmsalas, Pērnavas un Gotlandes fogti. Komtura stāvoklis ordeņa iekšējā hierarhijā parādās arī viņa titulatūrā oficiālos dokumentos. Tā XVI gs. vidus dokumentā Kuldīgas komturs Ernsts fon Minhauzens dēvēts par "visgodājamo", Ventspils komturs – par "godājamo", bet Grobiņas fogts – par "ievērojamo".
Skat. arī lielkomturs, landkomturs
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 97. lpp.
- Erich Meuthen. Zum spätmittelalterlichen Kommendenwesen. // Licet preter solitum. Ludwig Falkenstein zum 65. / L. Kery, D. Lohrmann, H. Müller (Hrsg.) - Geburtstag: Aachen, 1998, S. 241–264.
- Ulrich Stutz. Geschichte des kirchlichen Benefizialwesens von seinen Anfängen bis auf die Zeit Alexanders III. - Aalen, 1961
