Fogts

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 24. jūnijs, plkst. 15.40, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Fogts (no lat. advocatus - "aizstāvis" > viduslat. vocatus > vāc. Vögt, angl. bailiff, fr. bailli, pol. wójt, kr. фогт) latviešu vēstures literatūrā dažkārt soģis - paražu tiesību ceļā izveidojusies amatu kategorija Centrālajā un Auztrumeiropā viduslaikos, amatpersona ar dažādu kompetenci un uzdevumiem, atkarībā no vietas un laika. Plašākā nozīmē "vietnieks", taču amata pienākumi visbiežāk saistīti ar tiesvedību, uzraudzību un nodokļu iekasēšanu (pēc pienākumiem un statusa ļoti līdzīgs bejī).

Karolingu dinastijas laikā, sākotnēji kā ierēdnis karaļa imunitātēs. Tā kā ne laicīgās, ne Baznīcas imunitātes nebija karaliskā tiesneša, grāfa jurisdikcijā, fogts kā imunitātes senjora vietnieks attiecīgajā teritorijā ieguva ne tikai administratīvo, bet arī tiesu varu, kļūstot arī par tiesnesi (laicīgajās imunitātēs retāk, jo tur parasti senjors pats uzņēmās augstākās tiesas funkcijas). Senjors par fogtu iecēla kandidātu, kuru pirms tam jau bija akceptējis grāfs, tautas sapulces priekšā (patvaļīga fogta iecelšana bija izņēmums, kas īpaši atrunāts privilēģiju diplomos). Šāda bija sākotnējā fogta statusa un pienākumu forma, taču tā tiesības un vara bija cieši atkarīgas no viņa sizerena tiesībām un varas - pieaugot tām, pieauga arī fogta vara.

Vājinoties karaļu varai un palielinoties varas sadrumstalotībai, daudzas karaliskās varas prerogatīvas pārņēma bruņniecības un garīdzniecības hierarhi. Attiecīgi mainījās arī fogtu statuss, tiesības un vara, tāpēc jēdziena saturs dažādās vietās un laikos bija visai dažāds. Francijas karalistē tas bija augstākais karaļa tiesnesis imunitātes robežās (zemstes un pirmās instances karaļa tiesā bija citas amatpersonas). Savukārt itāļu zemēs tas bija visai zema ranga ierēdnis, kāda Baznīcas īpašuma pārvaldnieks un pirmās instances tiesnesis. Vācu zemēs fogts bija vai nu augstākais tiesnesis (ja bija arī grāfs vai zemāka ranga dižciltis un tajā pašā laikā arī bīskapa vasalis), vai arī otrā līmeņa tiesnesis, iecelts no senjora ministerialu vidus. Sākot ar XII gs. fogtu varu sāka ierobežot ar privilēģijām, kas atbrīvoja daudzas Baznīcas zemes no to jurisdikcijas (piemēram, šāda privilēģija bija [[Cisterciešu ordenis|cisterciešū ordenim).

Liela vara fogtam - laicīgam ierēdnim ar tiesu, administratīvo un fiskālo varu, - bija Baznīcas zemēs (mūku bruņinieku ordeņa vai bīskapijas novadā), kur tam (dažkārt dēvētam par "Baznīcas fogtu" - vāc. Kirchenvögt) laika gaitā radās virkne papildus funkciju: tie pārstāvēja savu bīskapu tiesās (ieskaitot arī divkaujas), kā arī nodevu iekasēšana un, attiecīgi, vasaļu un to zemnieku pārraudzīšana fogtejā - fogta jurisdikcijas apgabalā. Fogta amats tam ļāva operēt ar ievērojamiem finanšu un militāriem resursiem, kas to padarīja par ļoti ietekmīgu amatpersonu. Kopš XI gs. daudzās Baznīcas zemēs par fogtiem kļuva grāfi, hercogi un pat karaļi, daudzviet padarot šo amatu par mantojamu lēni. Visai bieži tiešie amata pienākumi tika uzticēti fogtu vietniekiem - subfogtiem vai vicefogtiem (viduslat. subadvocatus, viceadvocatus), - pašiem kļūstot par virsfogtiem (viduslat. archiadvocatus primus, summus advocatus). XVI gs. Livonijas ordeņa valdījumos bija 11 fogtejas - Ordeņa fogti tāpat kā komturi, bija piļu komandanti ar identiskiem pienākumiem un tiesībām - atšķirrība, ka fogti bija otršķirīgāku nocietinājumu vai teritoriju pārvaldnieki.

Sv. Romas impērijā no paražas uz monarha domēnu (kas bija ārpus kopējās tiesu sistēmas) nosūtīt īpašu tiesnesi, radās impērijas fogta amats, bet to jurisdikcijā esošās teritorijas sāka dēvēt par "impērijas fogtejām" (vāc. Reichsvogtei), kuras pēc pilsētu autonomijas nostiprināšanās sāka iedalīt "pilsētu fogtijās" un "zemes fogrijās" (vāc. Stadt- und Landsvogteien). Atkarībā no konkrētās vietas un pienākumiem, fogtus iedalīja sīkāk, un literatūrā sastopam visai plašu to apzīmējumu klāstu, piemēram: '"baznīcas fogts" (vāc. Kirchenvögt), "zemes fogts" (vāc. Landvögt, Landeshauptmann), "pils fogts" (vāc. Schlossvögt - kastelāns), "ieroču fogts" (vāc. Armenvogt - policejisko funkciju veicējs) "sargfogts'" (vāc. Schutzvögt), "ostas fogts" (vāc. Deichvögt), "jūras fogts'" (vāc. Strandvögt), "Alpu fogts'" (vāc. Alpvögt) u.c. Liela ietekme pilsētās bija pilsētu fogtiem pirms tās ieguva pašpārvaldes tiesības. Viduslaiku beigās un jauno laiku sākumā fogta amatu izspieda pilsētu pašpārvalžu komunālās iestādes, bet šveiciešu kantonos - Švicē, Uri, Untervaldenā, - federālās tiesu iestādes.

Skat. arī fogta tiesa, kompans

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 98. lpp.
  • Johannes Schneider, Das deutsche Vogteiwesen und sein Einfluß auf das mittelalterliche Latein. // Sitzungsberichte der Deutschen Akademie der Wissenschaften zu Berlin. Klasse für Sprachen, Literatur und Kunst. Jg. 1964, Nr. 1.
  • Thomas Simon, Grundherrschaft und Vogtei. Eine Strukturanalyse spätmittelalterlicher und frühneuzeitlicher Herrschaftsbildung. - Frankfurt am Main, 1995
  • Arnold, Benjamin. Princes and Territories in Medieval Germany. - Cambridge University Press: Cambridge, 1991

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Fogts&oldid=18078"