Bāriņtiesa
Bāriņtiesa (vāc. Waisengericht, kr. сиротский суд) - administratīva iestāde, kas pārzina un kārto aizbildnību un aizgādnību pār rīcībnespējīgām personām. Krievijas impērijas Baltijas guberņās tika izveidotas XVIII gs. kā kārtu bāriņtiesas - atsevišķi muižniecības un pilsētu bāriņtiesas, savukārt zemniecības bāriņtiesu funkcijas pildīja pagasttiesas. Pilsētās bāriņtiesas ievēlēja pilsētas pašvaldība mo rātes kungiem (pēc 1889. gada - no domniekiem). Bāriņtiesa iecēla aizbildņus un aizgādņus, kontrolēja to darbību, kā pirmās instances tiesa kārtoja testamentu lietas, strīdīgos gadījumos nododot lietu galīgai izspriešanai rātei (domei). Ja vajadzēja, aprakstīja un apsargāja bezvēsts prombūtnē esošu pilsētnieku mantu. Bāriņtiesas darbību pārraudzīja pilsētas rāte (dome) un attiecīgā apgabaltiesa. Izveidojot Latvijas Republiku, bāriņtiesas tika saglabātas. Pēc Latvijas okupācijas, LPSR bāriņtiesas funkcijas tika nodotas tautas tiesām, civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām un vietējo padomju izpildkomitejām. Pēc LR suverenitātes atjaunošanas 1991. gadā tika atjaunots arī bāriņtiesas institūts. Pilsētās, kurās nav zvērināta notāra, bāriņtiesa pilda arī pagasttiesas funkcijas, sniedzot Civillikumā paredzētajos gadījumos palīdzību mantojuma lietu kārtošanā, veicot mantojuma apsardzību, kā arī izdara apliecinājumus un pilda citas šajā likumā noteiktās funkcijas. Novados, kuru administratīvā centra pilsētā ir zvērināts notārs, bāriņtiesa lauku teritorijā pilda arī pagasttiesas funkcijas. Vienā pilsētā vai novadā pēc attiecīgās pašvaldības domes lēmuma var izveidot vairākas bāriņtiesas, nosakot to darbības teritoriju un kompetenci. Bāriņtiesu finansē pilsētas vai novada pašvaldība.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 104.-105. lpp.
