Bīskaps
Bīskaps (lat. episcopus; no gr. ἐπίσκοπος, episkopos - uzraugs) - agrīnajā kristietības periodā ticīgo draudzes vecākais; apustuļu vietnieks (vai likumīgais pēctecis saskaņā ar sukcesiju), ir pati augstākā persona Baznīcas garīgajā hierarhijā. Katoļu Baznīcā pāvesta iecelts bīskapijas vadītājs. Bīskapija - bīskapa vadīta Baznīcas administratīvi teritoriāla vienība, kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes - diecēze (no gr. dioikēsis - pārvalde; no diacēzes, t.i. administratīva apgabala, kurā ietilpa vairākas provinces). Austrumu Baznīcā - eparhija. Par bīskapiem iesvēta tikai mūkus. Vienīgi bīskaps (ar roku uzlikšanas starpniecību) ir tiesīgs iesvētīt citas personas garīgos amatos, kā arī iesvētīt mirres un antiminsus. Kaut arī visi bīskapi savā starpā ir līdzvērtīgi, tomēr atkarībā no personīgiem nopelniem, pilsētas vai apgabalu lieluma un nozīmes, kuros dotie bīskapi kalpo, tiem piešķir dažādus goda apzīmējumus (titulus), kā piemēram, arhibīskapa, metropolīta, patriarha vai kardināla nosaukumu.
- Arhibīskaps - virsbīskaps, reģionālo diacēžu kopuma - arhidiecēzes - vadītājs.
- Titulārarhibīskaps (no lat. titulus - nosaukums, goda nosaukums) - arhibīskaps, kas iecelts vairs nepastāvošam Baznīcas apgabalam.
- Elekts (lat. electus, no eligere - ievēlēt) - pāvesta izraudzīts, bet vēl nekonsekrēts bīskaps.
- Sufragāns (lat. suffraganeus, no suffragari - atbalstīt, palīdzēt) - metropolītam vai arhibīskapam pakļauts diecēzes bīskaps. Sufragānija - sufragāna pārvaldīta diecēze.
- Firstbīskaps (vāc. Fürstbischof, angl. Prince-Bishop, fr. Prince-évêque, kr. Князь-епископ) - bīskaps, kura bīskapija ir arī laicīga valsts, kurā šim bīskapam ir senjora un sizerena tiesības, Svētajā Romas impērijā šāds bīskaps pēc statusa tika pielīdzināms firstam.
Literatūra
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992., 331.-332., 337. lpp.
