Reformācija
Reformācija (lat. reformatio - "labojums") - sākotnēji klēra, vēlāk jau masveida reliģiski politiska kustība Centrāleiropā un Austrumeiropā XVI gs., kas bija vērsta pret kristīgās Baznīcas reliģisko un politisko doktrīnu, kas gala rezultātā noveda pie Baznīcas sašķelšanās, atdaloties no tās protestantismam, aizsākot ticības karu gadsimtu Eiropā, kontrrenesansi kultūrā, feodālās sabiedrības sairšanu. Reliģiski reformācija bija vēlme atgriezties pie agrīnās kristietības vienkāršības un tīrības (reformatoru izpratnē), kad vēl nebija Baznīcas kā laicīgas institūcijas; ētiski tā bija ekonomiski mazāk attīstīto centrālās un Ziemeļeiropas zemju iedzīvotāju vēršanās pret "izvirtīgās" un amorālās Renesanses pārņemto turīgākās Dienvidrietumeiropas dzīvi; politiski - Baznīcas laicīgās varas ierobežošana un tās īpašumu sekularizēšana.
Process unikāls divējādi. Pirmkārt, Baznīcas iekšienē vienmēr pastāvējuši dažādi ideoloģiski strāvojumi, kas savā starpā cīnījušies par savu koncepciju un traktējumu patiesumu, piemēram, gadsimtus ilgais "strīds par universālijām, nebitīgie dažādu garīgo ordeņu un universitāšu teologu disputi par atsevišķu dogmu pareizāko iespējamo traktējumu u.c. Dažkārt tas pārauga herēzē, taču lielāko tiesu palika kā dabiska attīstības procesa sastāvdaļa. Reformātori sašķobīja pašu Baznīcu kā sociālu institūtu. Otrkārt, reformācijas procesā Ziemeļaustrumeiropā un pēc tam Jaunajā pasaulē izveidojās mentalitātes ziņā jauns uzvedības tips, kam pateicoties, kā izsakās M.Vēbers, radās mūsdienu kapitālistiskā sabiedrība.
Reformācijas kustības centrā vācu zemēs nostājās Mārtiņs Luters un Tomass Mincers, Šveicē kā līderi izvirzījās Žans Kalvins un Ulrihs Cvinglijs, kuru ietekme vairāk bija Šveicē, Vācijas dienvidos, kā arī aptvēra citus Eiropas dienvidu un rietumu rajonus. Tika panākts, ka jautājumu par Baznīcas reformas nepieciešamību izskata Špeieras Reihstāgā (1529.), kur vairākums noraidīja šo prasību, bet Vormsas edikts atzina šķeltniekus par herēzi - 5 impērijas firsti un virkne brīvpilsētu 19.04.1529. noprotestēja šo lēmumu. Kopš šī notikuma no Baznīcas atšķēlušos ticīgos dēvē par protestantiem, un, tā kā vairāki to virzieni turpināja lietot apzīmējumu "katolisks", pamatbaznīcu sāka dēvēt par "Romas Katoļu Baznīcu".
Protestantiem iebrūkot dievnamos, dedzinot svētbildes, bibliotēkas, graujot altārus u.c. kulta priekšmetus, kā arī padzenot vai pat nogalinot garīdzniekus, sākās bruņotas sadursmes, katoļiem aizstāvot savus īpašumus, kas pārauga ticības karā (1546.-1555.), kā rezultātā vācu zemes sašķēlās divās daļās pēc reliģiskās piederības: protestantiskajā ziemeļdaļā un tradicionālajā dienviddaļā. No vācu zemēm protestantisms izplatījās Skandināvijā, Livonijā, no Baznīcas atkrita Anglija, Skotija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Holande, Čehija, daļa Francijas, Ungārija, Livonijas zemes. Protestantiskās Baznīcas pakļāvās vietējai laicīgajai varai, arī Katoļu Baznīcas ietekme ievērojami sašķobījās. No vācu zemēm nākošais reformācijas virziens konsolidējās ap Lutera doktrīnu, ar laiku iegūstot apzīmējumu "luterānisms", savukārt no Šveices nākošo virzienu sāka dēvēt par "kalvinismu", kurš izplatījās daļā Francijas (t.s. hugenoti) un Nīderlandē. Anglijas karalistē izveidojās Anglijas Baznīca, kas apvienoja sevī gan protestantisma, gan katolicisma elementus, bet Baznīcas galva bija karalis. Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no aptuveni XVI gs. vidus līdz pat XIX gs. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju un sektu rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā.
Livonija, kā jau ilgstoši vācu kultūras ietekmes zeme, nonāca luteriskās reformācijas un luterāņu baznīcas sfērā ļoti drīz pēc reformācijas sākšanās Vācijā, un pirmās luterāņu draudzes te izveidojās 1521. gadā Sv. Pētera baznīcā Andreja Knopkena vadībā un 1522. gadā Sv. Jēkaba baznīcā Silvestra Tegetmeijera vadībā, kuri abi kļuva par Rīgas un visas Livonijas pirmajiem evaņģēliskajiem mācītājiem. Sabrūkot Livonijas ordenim un Rīgas pilsētai pieņemot reformāciju, visai strauji visas Livonijas zemes kļuva luteriskas. Baznīcas īpašumi tika sagrābti, klērs padzīts, katolicisms aizliegts ar nāves draudiem. Tikai Latgalei nonākot Žečpospoļitas valdījumā kā Pārdaugavas hercogistei, tajā saglabāja ticības brīvību un Katoļu Baznīca netika iznīcināta.
Kā reakcija uz to nāca kontrreformācija un rekatolizācija.
Skat. arī: svētbilžu grautiņi, Šmalkaldes savienība
Literatūra
- Reformācija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 356. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 178.-179. lpp.
- Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
- Garadža V. Protestantisms. - Liesma: Rīga, 1973., 179 lpp.
- Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1994. - 210 lpp. ISBN 5-405-01417-6
- Источники по истории Реформации. - Москва, 1906.
Resursi internetā par šo tēmu
- Reformācija - liis.lv
- Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā
- Rudzītis V. Reformācija, seksualitāte, sieviete.
- Par Luteru un Reformāciju
- Reformācijas laikmets Latvijā
- Rīgas Svētā Benedikta Jaunavu Klosteŗa brīnumaini uzglabāta Vēsture no laika, kad Livonijā izplatījās luteriskā ķecerība, līdz tā nodošanai Jēzus Sadraudzības tēviem.
- Beļajeva A. Reformācija Rīgā: process, būtība un sekas.
- Ilārs Plūme. Reformācijas būtība.
- Feldmanis R. Reformācija.
- Feldmanis R. Reformācija Latvijā.
- Reformācijas un kontrreformācijas kultūra Latvijā - ailab.lv
- Kļava V. Ziemeļvācijas firsti reformācijā: mērķi un iespējas (Mēklenburgas piemērs). // LU Raksti. 725. sēj. (.pdf)
