Riga

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 10. aprīlis, plkst. 11.48, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas vietas plānojuma rekonstrukcijas karte.

Riga (an. Riga, kr. Рига - mūsdienu latv. Rīga) - pilsēta Livonijā, Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka – Rīgas upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni (vai, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai – paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru. Vēlākais pilsētas vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau XII gs. - te atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs – pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja pirmie tirgotāji un misionāri no Eiropas, savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu – palisādi. 1207. gadā tika celts aizsardzības mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai - nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu (2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu). XV gs. pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha, bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12 000. Pilsētas platība līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās. Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14 337 cilvēki.

Rīgas apkaime XVIII gs.

Dažas blīvāk apdzīvotas vietas ārpus pilsētas mūra avotos minētas jau kopš XIV gs. Sākot ar XVII gs., apdzīvotība ārpus mūriem kļuva blīvāka un iezīmējās topošo priekšpilsētu galvenie veidošanās virzieni, kas sakrita ar nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem. 1626. gadā, kad zviedri bija iekarojuši Rīgu, priekšpilsētas norobežoja ar palisādēm, kuras veidoja Rīgas ārējo nocietinājumu joslu. Vaļņos un palisādēs iekļautās teritorijas platība bija 226 ha. 1772. gadā pilsētas valņu priekšā noraka Kubes kalnu un izveidoja 400 m platu neapbūvētu joslu – esplanādi, - 1784. gadā palisādēs iekļautā pilsētas teritorija Daugavas labajā krastā sasniedza jau 440 ha. Cilvēki turpināja apmesties pilsētas tuvumā arī ārpus palisādēm, un 1808. gadā nozīmi zaudējušās palisādes nojauca. Divu gadsimtu laikā priekšpilsētas gan teritorijas, gan apdzīvotības ziņā bija ievērojami pārsniegušas iekšpilsētu. Lēnāk veidojās Pārdaugava un vēl XVIII gadsimtā tā mazāk līdzinājās priekšpilsētai, vairāk – atsevišķām apdzīvotām vietām.

Līdz XVIII gs. 80. gadiem pilsētas administratīvās robežas faktiski sakrita ar ārējo nocietinājumu (palisāžu) robežu. 1787. gadā, kad uz Rīgu attiecināja Krievijas impērijas policijas noteikumus, pilsētu un priekšpilsētas sadalīja daļās un kvartālos, nosakot pilsētas policijai pakļautās teritorijas robežas. Policijas novads bija 3300 ha liels. 1828. gadā Rīgas pilsētas teritorijai – t.s. Rīgas policijas iecirknim – pirmo reizi oficiāli noteica robežas, nošķirot pilsētas policijai pakļauto teritoriju no lauku policijai pakļautā Rīgas patrimoniālā apgabala. Rīgas un tās priekšpilsētu kopējā platība sasniedza ap 5200 ha. 1877. gadā, ieviešot Krievijas pilsētu likumu, Rīgas administratīvajai pārvaldei pakļāva atsevišķas teritorijas no patrimoniālapgabala. Līdz ar to praksē tika izjauktas starp pilsētu un lauku novadu 1828. gadā noteiktās robežas un pilsētas administratīvā vara pārzināja plašāku teritoriju nekā pilsētas policija. XIX gs. Rīga varēja augt un attīstīties tikai uz priekšpilsētu rēķina. Gadsimta vidū vaļņu ietvertā pilsēta vairs bija tikai niecīga daļa no priekšpilsētām. Vaļņu sistēma arī militāri bija novecojusi, tādēļ 1857.-1863. gados nojauca vaļņus pilsētas austrumu pusē, un Iekšrīga apvienojās ar Ārrīgu. Rīga strauji izauga par lielpilsētu. Iedzīvotāju skaits palielinājās no 61 800 1857. gadā līdz 517 000 1913. gadā. 1888. gadā pēc Baltijas provinču policijas iestāžu reformas, kad daļu no patrimoniālā apgabala, kas bija vairāk apbūvēta un neietilpa muižu zemēs (ap 19000 ha) nodeva Rīgas pilsētas policijai. Tādējādi XX gs, sākumā Rīgas robežas joprojām juridiski aptvēra 5200 ha, bet faktiski pilsētas administratīvajām iestādēm bija pakļauta lielāka teritorija – ap 9014 ha.

Nodibinoties Latvijas valstij, Rīga mantoja lielus zemes īpašumus, kurus tā bija ieguvusi iepriekšējos gadsimtos (86438 ha). No īpašumā esošajām zemēm lielākā daļa (82768 ha) atradās ārpus pilsētas robežām, bet tikai 3670 ha ietilpa pilsētas administratīvajās robežās. 1924. gada 24. februārī Latvijas Republikas Saeima]]s pieņemtais „Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām” juridiski apstiprināja robežas, kurās tika iekļautas plašas teritorijas Pārdaugavā (t.sk. Bolderāja, Daugavgrīva, Kleisti, Buļļu un Zolitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža, Šampēteris) un Daugavas labajā krastā (t. sk. Ķengarags, Dreiliņi, Vecmīlgrāvis, daļa Mangaļsalas). Rīgas teritorija sasniedza 20580 ha. 1927. gadā pilsētai pievienoja Jaunciemu un Ādažu pagasta daļu, bet 1934. gadā – Dreiliņu pagastā esošo Burharda muižas zemi. Līdz ar to pilsētas teritorija 1939. gadā sasniedza jau 21078 ha. Latvijas valdības veiktās Agrārās reformas rezultātā situācija ar pilsētas zemēm izmainījās. 1938. gadā administratīvajās robežās pilsētai piederēja 6800 ha, bet ārpus tām – 78130 ha. Ap 45000 ha no īpašumiem aizņēma meži. Daļu no zemēm pilsēta pārdeva apbūves vajadzībām, veicinot ģimenes māju celtniecību. Šais gados izveidoja arī 7500 ģimenes dārziņu, kurus par nelielu atlīdzību iznomāja mazturīgām ģimenēm. 1940. gada totālā nacionalizācija visus pilsētas īpašumus likvidēja.

Rīga pēc okupācijas 1940. gadā, atbilstoši PSRS pastāvošajai pārvaldes sistēmai tika sadalīta sešos administratīvi teritoriālos rajonos. Daugavas kreisajā krastā izveidoja Ļeņina un Sarkanarmijas, bet labajā – Kirova, Proletāriešu, Maskavas un Staļina rajonu. Lai gan vācu okupācijas vara šo iedalījumu atcēla, pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1944. gadā administratīvi teritoriālais iedalījums tika atjaunots. Pēckara gados rajonu robežas, skaits un nosaukumi vairākas reizes mainījušies. Līdz ar 1969. gadā veikto administratīvā dalījuma maiņu izveidotie 6 rajoni teritoriāli visumā atbilst mūsdienu iedalījumam. Atmodas gados ar 1990. gada 28. decembra Augstākās padomes lēmumu tiem tika piešķirti jauni nosaukumi, kas ir spēkā arī patlaban. Pēckara periodā Rīgas administratīvo robežu paplašināšana notikusi vairākkārt, pēdējā 1976. gadā. Tādējādi pilsētas teritorija paplašinājās līdz 30716 ha, un tāda tā ir saglabājusies arī XXI gs. sākumā.

Demogrāfiskie rādītāji

Pilsēta radās kā vācu kolonija. Līdz XVIII gs. tās pamatiedzīvotāji bija vācbaltieši, bet pēc kopš pilsēta pakļāvās Krievijas impērijas varai, sāka pieaugt krievu īpatsvars (25,1% 1867. gadā, 21,2% 1913. gadā). XIX gs. pēc zemnieku brīvlaišanas pilsētā sāka ienākt arī zemnieki no Vidzemes, Zemgales un Kurzemes - latviski runājošo rīdzinieku īpatsvars no 23,6% 1867. gadā pieauga līdz 29,5% 1881. gadā un 39,6% 1897. gadā, savukārt vācbaltiešu īpatsvars no 42,9% 1867. gadā saruka līdz 16,7% 1913. gadā.[1]

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Rīga 1860-1917. / red.J.Krastiņš - Zinātne: Rīga, 1978., 22. lpp.


Skat. arī: Rīgas tiesības, Torņakalns, Kobronskansts, Marijas dzirnavas, Sarkanais sardzes tornis, Dinamindes cietoksnis, Rīgas namīpašumu grāmatas, Rīgas parādu grāmata, Rīgas ienākumu grāmatas, Rīgas izdevumu grāmatas, Rīgas ķemerejas grāmatas, Rīgas landfogtejas grāmatas

Literatūra par šo tēmu

  • Caune A. Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem. Priekšpilsētas celtnes un iedzīvotāji 20. gadsimta sākuma atklātnēs. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2009. – 279 lpp. ISBN 978-9984-824-10-9
  • Caune A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā: Rakstu izlase. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2007. – 571 lpp.
  • Senā Rīga / Atb. red. A. Caune. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 1998. – 415 lpp.
  • Senā Rīga 2: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē / Atb. red. Andris Caune. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 370 lpp.
  • Senā Rīga 3: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē / Atb. red. Andris Caune. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2001. – 510 lpp.
  • Senā Rīga 4: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē / Atb. red. Andris Caune. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 462 lpp.
  • Senā Rīga 5: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē / Atb. red. Andris Caune. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 391 lpp.
  • Caune Andris. Arheoloģiskās liecības par senāko apdzīvotību Rīgas Doma baznīcas apkārtnē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.3., 21.-38. lpp.
  • The Hansa town Riga as mediator between east and west. Proceedings of an international scientific conference dedicated to 70 years of archaeological research in Riga, held in Riga, Latvia, on 23−25 September 2008 / Ed. by Andris Caune and Ieva Ose. – Institute of the History of Latvia Publishers: Riga, 2009. – 231 p. ISBN 978-9984-824-12-3
  • Рижский календарь на .. 1883-1905 год. - Рига, 1882-1904
  • Мартышевский Э.Ф. Справочная адресная книжка для городовых рижской городской полиции. - Рига, 1888, 2, 112 с.
  • Вся Рига. Адресный указ. г. Риги на ... 1912, 1914 г. - Шмидт: Рига, 1912-1914
  • Руцкий П.Г. Рига и окрестности ее. Путеводитель с планом г. Риги и Риж. взморья. - Изд. 4-е. Рига, б. г. 356 с.
  • По Риге и ее окрестностям. Иллюстрир. путеводитель. Сост. по нем. изд. К. Меттига. - Изд. 6-е, испр., Ионк и Полиевский: Рига, 1914, [4], 126 с.
  • Список улиц и местностей города Риги. - Рига, 1912, 51 с.
  • Перечень фирм г. Риги на ... 1890-1901, 1906 г. С прил. списков риж. отд-ний иногородних фирм, аптекарей, типографов, литографов, фотографов и биржевых маклеров, а равно с прил. алф. указ. - Рига, 1890-1906
  • Список абонентов на телефонное сообщение в городе Риге и в городах Лифляндской губернии на ... 1916-1917 г. - Рига, 1916-1917

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Riga&oldid=45061"