Islams

Islams (ar. الإسلام - al isla:m) novecojušā literatūrā arī muhamedānisms, musulmanisms, busurmanisms - no jūdaisma un kristietības atvasināta, VII gs. izveidojusies monoteistiska reliģija, kuras pamatlicējs starp 600. un 632. gadiem ir Abdulas dēls Muhameds (Muhammad ibn Abdullah). Apzīmējums ’’islams’’ no arābu aslama, kas nozīmē savas dzīves pakļaušanu vienam (Dievam) un pilnīga pakļaušanās Tā gribai. Islama reliģijas sekotāji literatūrā tiek saukti dažādi - gan par ’’musulmaņiem’’ un ’’muhamedāņiem’’, gan par ’’islamticīgajiem’’, - taču pēdējās desmitgadēs izplatītākais apzīmējums ir ’’musulmaņi’’. Bez ticības specifiskām doktrīnām un īpašu rituāla aktu izpildījuma, islamu praktizē kā dzīves veidu, kuru Dievs ir atklājis cilvēcei, kā vienīgo patieso. Islams māca, ka viss, kas eksistē pasaulē: mikrobi, augi, dzīvnieki, kalni un saule ir apliecinājums tam, ka to ir radījis Dievs, un tas viss pakļaujas viņa dievišķajiem likumiem. Attiecīgi, valstij ir jābūt pakļautai ticībai, visu laicīgo institūciju darbība jāpakārto islama tiesību principiem, un vienīgā leģitīmā valsts iekārta ir kalifāts. Islams pastāv divās lielajās konfesijās - sunnītismā un šiītismā, - kā arī virknē mazāku strāvojumu un sektu.

Cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, vai sekot pārcilvēciskajiem un patiesajiem Dieva likumiem, vai arī izvēlēties nepareizo ceļu (šāda izvēle eksistē tikai cilvēkiem un džiniem, kuriem ir izpratne par cēloni, taisnību un izvēli).

Galvenais islama konceptuālais pamats ir tavhīd: Dievs ir vienīgais visuma valdnieks un vienīgais pielūgsmes cienīgais. Musulmaņiem ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs un Valdnieks, kuram ikvienam ir jāpakļaujas un jāuzticas. Tā ir islama ticības pamatideja. Seši galvenie un būtiskākie dogmatiskie principi ir:

• ticība vienam Dievam (ar.: الله - Alla:h);
• ticība eņģeļiem, kuri darbojas mums neredzamajā pasaulē;
• ticība praviešiem, no kuriem dižais pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis;
• ticība Dieva sūtītajām Grāmatām ;
• ticība lielai Tiesas dienai (Pastarajai tiesai);
• ticība laba un ļauna predestinācijai.

Sīkāk islama ticības pamati noformulēti "svētajās grāmatās", kuras ir ir dievišķās atklāsmes, kuru izcelsme uzskatāma par dievišķu nevis cilvēcisku. Musulmaņi tic, ka Dievs ir atklājis šos rakstus konkrētiem praviešiem, šādā veidā vēstot cilvēcei caur viņiem priekšrakstus un uzvedības vadlīnijas. Svētos rakstus Dievs ir atklājis Ābramam (Suhuf - ruļļus), Mozum (Tawtah - Tora, ieskaitot 10 baušļus), Dāvidam (Zabur - Psalmus) un Kristum (Injeel - Evaņģēliju jeb īsto Derību). Katram pravietim Dieva vēsts tiek atklāta tā dzimtajā valodā - Ābramam, Mozum senebreju valodā, Jēzum - aramiešu valodā, bet Muhamedam - arābu valodā. Visi šie svētie raksti ir islama būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Neviens nevar uzskatīt sevi par īstenu musulmani, ja viņš netic šiem rakstiem, to vēsturiskai lomai un ieguldījumam cilvēces garīgajā attīstībā. Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem ir eņģelis jeb Svētais Gars Džibrīls (Jib-reel, jeb kā kristieši saka Gabrielu), kā dievišķīgā saikne starp praviešiem un citām nozīmīgām garīgām personām (piem. Jēzus Kristus māti - Mariju). Džibrīls Muhamedam 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukaha), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā, vientulībā meditēja, atklāja svēto grāmatu Korānu. Korāns ir pēdējā svētā grāmata, jeb svēto rakstu sērijas noslēdzošais vēstījums cilvēcei. Korānu papildina Sunna, Hadīsas un Sahabaha, bet tiesību principi apkopoti Šariatā.

Pestīšana jeb glābšana īstenam islamticīgajam būs sasniedzama tikai un vienīgi tad, ja tas sekos praviešu iestaigātajam un Muhameda norādītajam ceļam. Cilvēks, kurš noliedz praviešus un to atklāsmes, vienlaicīgi noliedz arī Dievu, tādējādi nopelnot Viņa dusmas. Savukārt tie, kuri apzinīgi un uzticīgi seko praviešu norādījumiem, tiks pestīti, ņemot vērā viņu ticību un viņu labos darbus. Tkai Dievs ir vienīgais tiesīgs lemt pār cilvēku dvēselēm, un neviena cilvēciska būtne nav tiesīga tiesāt otru. Ticība Dievam un personīgā atbildība par saviem darbiem, ir dzīves reliģiskais mērķis. Modrība un pretdarbība noziegumiem, amoralitātei, netaisnībai nozīmē īstenticīgā musulmaņa lomas apzināšanos. Nāve nav dzīves gals, drīzāk gan pārejas stāvoklis - pēc nāves dzīve turpinās, tikai citā veidā. Daudzas no Korāna vārsmām apraksta Paradīzi kā neiedomājami brīnišķīgu vietu, kur ir fantastiski dārzi un dzidras upes, kur tiek piepildīta ikviena vēlme. Savukārt Elle ir vieta, kas aprakstīta kā uguns pekle. Daži islama teologi ir pārliecināti, ka šādi Korāna apraksti par Elli un Paradīzi ir tēlaini un alegoriski, ir jāuztver drīzāk kā simboli, kas notiks ar cilvēku pēc nāves. Lai kā tas arī nebūtu, skaidrs ir viens, ka katru pēc nāves sagaida reāls un viennozīmīgs sods vai apbalvojums. Pasaules gala tuvošanos ievadīs masveida neticības izplatīšanās cilvēku vidū, izvirtības, viltus dievu pielūgšana, viltus praviešu parādīšanās. Tiks aizmirsts Korāns. Pastarā dienā cilvēki ieraudzīs Dieva varenību visā tās pilnībā. Tā būs apžilbinoša diena, cilvēces sadalīšanas diena, kad cilvēki tiks ’’sašķiroti’’ pēc to sliktajiem vai labajiem darbiem.

Neattēlot savus svētos un praviešus gleznās, lai izcilās personas attēls nekļūtu par pielūgsmes objektu, kas varētu kaut kādā mērā izraisīt elkdievību. Visi, pat pravietis Muhameds, kuram tika atklātas dievišķās vārsmas, ir tikai un vienīgi Dieva kalpi. Iepriekšminētie iemesli bija par pamatu musulmaņu konsekventas izvairīšanās no svēto un Dieva attēlu veidošanas. Tā vietā cenšoties dievišķo garu iemiesot mākslas darbos, arhitektūrā, praktiskās lietās, padarot tos par labākiem un skaistākiem. Saskaņā ar islamu jebkuras dzīvas būtnes attēla vai skulptūras izgatavošana ir ļoti smags grēks.

Kaut rodamas daudzas kopīgas iezīmes starp jūdaismu, kristietību un islamu - visām šīm reliģijām ir kopīga izcelsme, - ir arī ļoti būtiskas doktrināla rakstura atšķirības. Visas trīs šīs reliģijas piekrīt, ka vēsture ir iesākusies senebreju patriarha Ābrama laikā, ka pirmais cilvēks ir bijis Ādams, kurš tātad ir uzskatāms par cilvēku sugas pirmo atskaites punktu. Islams un musulmaņi pret kristiešu Bībeli izturas ar cieņu - Korānā viens no kristiešu un jūdaistu apzīmējumiem ir "Grāmatas ļaudis" (zimmu), nošķirot tos no "neticīgajiem" (kuffar), tomēr interpretējot Bībeli, tie sasniedz pretēju rezultātu. Musulmaņi uzskata, ka Bībele ir sagrozīta: Vecā un Jaunā derība sākotnēji ir bijušas patiesas Allāha atklāsmes, tomēr vēlāk, pamazām, laika gaitā, gan apzināti, gan neapzināti Bībele tikusi sagrozīta (piemēram, kristietības pētnieki visā pasaulē ir vienisprāt, ka neviens no 4 kanonā iekļauto Evanģēliju autoriem nekad nav tikušies ar Jēzu). Vienīgais patiesais nesagrozītais Dieva vārds ir rodams Korānā, jo kristieši viena Dieva vietā pielūdz veselus trīs, kas esot liels grēks, u.tml. Pēc musulmaņu uzskata islams ir jūdaistiski-kristīgi-islamiskās monoteiskās tradīcijas kulminācija un piepildījums, jo nobeidz šo kristietības un jūdaisma iesākto darbu.

Agrīnās – Mekas – sūrās ir apgalvojums,ka “ticībā nav piespiešanas” (Q. 2:256). Taču vēlākā perioda – Medīnas – sūrās ir atrodami spriedumi par džihādu tā militārās formās.

Pieci islama pīlāri

Islamā ikviena darbība tiek veikta, lai pielūgtu Dievu un Viņu labvēlīgi noskaņotu. Tas palīdz it visā. Specifiskie pielūgsmes akti tiek dēvēti par "pieciem islama pīlāriem", kas ir musulmaņu garīgās dzīves pamatā. Šo pienākumu izpilde ir katra ticīgā pienākums.

Sīkāk skat. Pieci islama pīlāri

Garīdzniecība

Tikai šiītiem ir hierarhiska garīdzniecība, kuru vismaz nosacīti var salīdzināt ar atsevišķu kristiešu konfesiju garīdzniecību; sunnītiem tādas nav.

Sunnītiem reliģiskie līderi netiek ordinēti (iesvētīti) un nesastāv jebkāda veida hierarhistiskā sistēmā. Tie drīzāk ir atsevišķi musulmaņi, kuriem ir pietiekams līmenis reliģiskās zinībās, un kuriem piemīt nepieciešamās ticīgā kvalitātes. Tos, kuri pēta un studē Korānu sauc par ‘alim, bet tos, kuri studē arī citus islama avotus, sauc par hadīziem (hadith). Par fakihiem sauc tos musulmaņus, kuri ir kvalificējušies šariāta tiesībās. Par hafiz sauc cilvēkus, kuri spēj iemācīties no galvas pilnīgi visu Korāna tekstu, kamēr kari specializējas Korāna melodiski dziedošā deklamēšanā. Izglītotus, gados vecākus, līderus dēvē par šeihiem, un viņi tiek uzskatīti par pārējo musulmaņu garīgajiem vadītājiem. Par imamu sunnīti dēvē piektdienas dievlūdzēju vadītāju un parasti, tieši tā dēvē garīgos līderus, kuri pasniedz reliģiskās augstskolās, vada bēru ceremonijas, laulā un pilda citus pienākumus. Termins ajatollah (Dieva zīme) tiek lietots, lai apzīmētu ļoti izglītotas un augsti mācītas personas. Ja šim terminam tiek pievienots vārds "imam", tad tas nozīmē, ka šī persona ir visaugstākā reliģiskā autoritāte. Visbūtiskākais, ar ko no kristietības garīdzniekiem atšķiras iepriekšminētās personas, ir tas, ka, lai gan viņi veic reliģiskas darbības, viņi nepretendē uz garīgo kontaktu dibinātāju lomu, starp Dievu un ticīgo.

Skat. arī: islama filosofija, sunnītisms, šiītisms, vahamītisms, sūfisms, ismailītisms, mutazalītisms

Literatūra par šo tēmu

• G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970

---

• Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
• Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
• Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
• Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924

Resursi internetā par šo tēmu

• Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
• Leons Taivans. Paradigmu atšķirības civilizāciju dialogā (J.Ratcingera 2006. g. 12. septembra tēzes Rēgensburgas Universitātē) // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 84.-90. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
• Katrīne Anspaha. Hizb al-Tahrir al-Islami rašanās vēsture un ideoloģija. // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 91.-104. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
• Rudevskis Juris. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. // Jurista Vārds. Nr.3 (650) Otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

---

• Islamic Religious Texts - Center for Muslim-Jewish Engagement (CMJE) / University of Southern California

---

• Арабская философия / в переводах А.В. Сагадеева