Kņazs
Kņazs (sensl. Kъnedzь - radniecīgs senģ. Kuningaz, got. Kuniggs; kr. Князь, slov. Kniež, bulg. Knez, vāc. Knjas, angl. Knyaz, pol. Kniaź, fr. Cnéz), suverēnas kņazistes (valsts) valdnieks Austrumeiropā, vai arī lielkņaza/karaļa/imperatora vasalis viduslaikos Krievijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas teritorijās. Sākotnēji senajiem slāviem vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis. Sieviešu dzimtē – kņaziene (kr. Княгиня). Dēls – kņazičs (kr. Княжич), meita – kņazna (kr. Княжна). Viduslaikos pēc ranga līdzvērtīgs hercogam, bet mazāko kņazistu kņazi, monarhu vasaļi ar piešķirtiem lēņiem – grāfam.
Lielkņazs (kr. Великий князь, liet. Didysis kunigaikštis) - absolūti suverēns lielkņazistes (valsts) monarhs Austrumeiropā (Maskavijas lielkņaziste, Lietuvas lielkņaziste), pēc ranga līdzvērtīgs lielhercogam un karalim. Lietuvas lielkņazistē tituls dižkunigaitis parādās XIII gs., kad to pieņem Mindaugs (~1200-1263). Vēlāk, apvienojoties Lietuvas lielkņazistei un Polijas karalistei jaunā kopvalstī Žečpospoļitā, „Lietuvas lielkņazs“ bija viens no Žečpospoļitas karaļa tituliem. Krievijas teriotorijā sākotnēji šis tituls bija tikai Kijevas lielkņazam, XII gs. jau vairāki suverēni kņazi kronējās kā lielkņazi (Vladimiras, Čerņigovas, Rjazaņas u.c.), no XIII gs. lielkņaza titulu krievu knazistēs piešķīra Zelta ordas hans kā šo zemju suverēns un senjors. Tituls saglabājās arī pēc tam, kad XVI gs. Maskavas lielkņazi kļuva par Krievijas cariem. Pēc XVIII gs. tituls „lielkņazs“ Krievijas impērijā pienācās tikai troņmantniekam.
