Džu Sji
Džusi (ķīn. 朱熹, piņj. Zhū Xī, 1130.-1200.) – filosofs, neokonfuciānisma skolas pārstāvis. Dzīvoja un strādāja Sunu impērijā. Sistematizēja konfuciānisma idejas. Budisma un daoisma ietekmē pievērsās metafizisku problēmu risināšanai. Postulēja, ka dabas likumam li nav formas un īpašību, līdz ar to tas nav pieejams jutekliskai uztverei un izziņai. Lielā robeža rada kustības spēku jan un pasivitātes spēku iņ, notiekot kustības un miera stāvokļa pastāvīgai savstarpējai nomaiņai. Šajā procesā veidojas 5 pasaules materiālie pirmelementi: ūdens, uguns, koks, metāls, zeme. Par primāro viņš uzskatīja ideālo pirmssākumu li, bet par sekundāru – materiālo pirmssākumu cji. Cilvēka iedzimto dabu Džusi atvasināja no li. Par sabiedrības dzīves pamatu uzskatīja konfuciānisma ētiski politisko priekšrakstu skrupulozu ievērošanu. Viņa kanonizētā mācība vēlāk kļuva par pamatu tradicionālajai ķīniešu izglītības sistēmai.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 64.-65. lpp.
- О сознании (Синь): Из философского наследия Чжу Си (Памятники письменности Востока. СХХII) - Восточная литература, Москва, 2002, C. 318
- Мартынов А.С. Буддизм и конфуцианцы. Су Дун-по (1036-1101) и Чжу Си (1130-1200). / Буддизм, государство и общество в странах Центральной и Восточной Азии в средние века. - Наука, Москва, 1982, С. 206-316.
