Misticisms
Misticisms jeb mistika (no gr. "noslēpums") - reliģioza pasaules uztvere, kuras pamatā ir ticība pārdabiskiem spēkiem un cilvēka spējai gan kontaktēt ar tiem (gaišredzības, ekstāzes, atklāsmes ceļā), gan ietekmēt apkārtējo vidi un notikumus, pildot mistērijas, maģijas rituālus. Pasaule tiek skaidrota nevis izmantojot filosofijas dedukciju, izziņu un loģiku, bet uztverot to kā pārdabisku spēku un to dažādāko izpausmju apkopokjumu. Misticisma elementi ir lielākajā daļā seno laiku filosofijas sistēmu, visās reliģijās. Viduslaiku Rietumeiropas misticisms filosofijā saistās ar Bernāru no Klervo (1091.-1153.), Ekartu (1260.-1327.), Tauleru (1300.-1361.) u.c. Jaunajos laikos - ar Bēmi, Svēdenborgu, brīvmūrniecību. Krievijā liela misticisma deva bija slavofilu koncepcijā (Solovjovs, Berdjajevs, Trubeckojs u.c.). Īpašu uzplaukumu piedzīvoja XIX-XX gs. mijā, kad radās virkne jaunu modernā misticisma jeb ezoterikas novirzienu (okultisms, teozofija u.c.). Jaunākajos laikos misticisms ļoti ietekmēja nacisma ideoloģiju. Sadzīvē misticisms lielākā vai mazākā mērā pastāvējis lielākās daļas cilvēces pasaules uzskatā visos laikos un kultūrās, tā ietekmei mazliet samazinoties tikai jaunākajos laikos, un arī tad tikai sabiedrības izglītotākajā daļā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 277. lpp.
