Tukums

Tukums

Pils, miests, pēc tam pilsēta Zemgales līdzenumā. Pirmā ordeņa pils uzcelta jau XIV gs. sākumā Lielā kara ceļa malā. Līdzīgi kā citur, ap pili izveidojās miests, kuru tolaik dēvēja par Hakelwerk vai Fleck. Tukuma pils apgabals (borchsoking to Tucken) un senpilsētiņa pirmo reizi dokumentos minēti 1445. gadā, bet Tukuma draudze (Kerspel to Tuckem) - 1461. gadā. 1486. gadā Johanam Torpenam (Torpen) izsniegtā lēņa rakstā minēts Tukuma muižas pārvaldes iecirknis (Amt), kā arī senākā zināmā Tukuma baznīca - Sv. Markusa kapella (Sanct Marcus Kapelle). Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā (1561.-1795.) tur atradās Tukuma virspilskunga rezidence, kas atradās līdz pat XVII gs. beigām ordeņa pilī (attiecīgi pilsētiņā apmetās hercoga amatpersonas: virspilskungi, manrihteri, tiesas asesori, tiesas sekretāri, fiskāli, ministeriāļi, notāri un advokāti). 1704. gada Kurzemes t.s. Zemes rullī (Landrolle) jeb arklu sarakstā Tukums minēts kā hercogam piederoša apdzīvota vieta (pilsoņi maksāja hercogam gruntsnomu, kā arī valsts nodevas, nebija pašpārvaldes, savas tiesu varas un neatkarīgas teritorijas), miests, ar 2 arklu lielu zemes platību, un ietilpa hercoga domēnes Ozolmuižas sastāvā. Pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā Tukums ar imperatores Katrīnas II 1795. gada 27. novembra ukazu par apriņķu izveidošanu un to centru - apriņķa pilsētu, - noteikšanu, ieguva pilsētas statusu. XVIII gs. dokumentos Tukums tika dēvēts par pilsētu vai pilsētiņu (Stadt, Städtchen).

Literatūra par šo tēmu

• Dišlere I. Tukuma miesta attīstība un nozīme Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 130.-157. lpp.