Industriālās sabiedrības modelis
Industriālā sabiedrība jeb rūpnieciskā, tehniskā sabiedrība - saskaņā ar sabiedrības modeļu teoriju nomaina tradicionālo sabiedrību. Industriālās sabiedrības pamats ir zinātniski tehniskā revolūcija, kas izpaudās ar industrializāciju, t.i. tehnisko jaunievedumu masveidīgā un visaptverošā izmantošanā ražošanā un pārvaldē, kas savukārt radikāli pārmainīja visas sabiedrības struktūras, sākot ar sociālās saskarsmes un uzvedības formām līdz pat racionalitātei domāšanā kopumā. Jauno sabiedrības modeli O.Konts un H.Spensers dēvēja par "rūpniecisko sabiedrību" un uzskatīja par sabiedrības augstāko tipu. Pēc viņu domām, to raksturo izvērsta darba dalīšana, rūpniecības intensīva attīstība un miermīlīgi ideāli. Aklu paklausību varai nomaina pārliecība, ka galvenais sabiedrības tikums ir indivīdu brīvība. Piespiedu kooperāciju nomaina indivīdu brīvprātīga sadarbība, hierarhisko statusu sistēmu – savstarpējo līgumu sistēma. Spēka vietā nāk simpātijas un likums. Valdības svarīgākā funkcija – pilsoņu audzināšana.
Dažādus industriālās sabiedrības aspektus pētījuši M.Vēbers, E.Dirkheims, F.Tennīss, I.Šumpeters, T.Pārsonss u.c., sniedzot tās vispārīgas pazīmes:
- pastāv spilgti izteikta specializācija un profesionalizācija;
- noteicošā ir preču masveida ražošana neierobežotam tirgum;
- izvērsta visaptveroša mehanizācija un mašinizācija;
- augsta iedzīvotāju mobilitāte un urbanizācija;
- notiek kvalitatīvas izmaiņas nacionālā patēriņa struktūrā;
- nostiprinās demokrātija;
- izveidojas plaši darba tirgi, kas dod iespēju nodalīt ražotāja un patērētāja lomas, darba vietas no ģimenes saimniecības;
- notiek lauksaimniecības darba profesionalizācija un ražīguma kāpināšana;
- atraisās spējas visu laiku pastāvīgi attīstīties, ātri pārkārtoties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem;
- tiek pārrauta mazo sociālkulturālo grupu noslēgtība un pašpietiekamība;
- rodas elite un marginālas grupas, kas iniciē antiautarkiskus procesus, piespiežot tradicionālo sabiedrību pārkārtoties racionāla tirgus prasībām;
- pastāv labvēlīgi motīvi (nacionālisms, protestantiskā ētika, uzņēmības gars, konkurence, peļņa, politisko darbinieku ambīcijas utt.) sociālekonomiskiem pārkārtojumiem;
- nacionālā vienotība tiek panākta ar valodas un kultūras palīdzību;
- ražošanas komercializācija un savam patēriņam orientētas ekonomikas izzušana;
- mašīnražošanas dominance, produkcijas ražošana rūpnīcās;
- lauksaimniecībā nodarbināto samazināšanās;
- sabiedrības urbanizācija;
- strauja analfabētisma samazināšanās;
- vēlēšanu tiesību piešķiršana iedzīvotājiem un politikas institucionalizēšanās ap masu partijām;
- zinātnes sasniegumu pielietošana visās dzīves sfērās, it sevišķi industriālajā ražošanā, un sociālās dzīves pakāpeniska racionalizācija.
Izvērstu industriālās sabiedrības analīzi XX gs. 60.s gados veikuši R.Arons un V.Rostovs. Bieži viņi tiek minēti kā industriālās sabiedrības koncepcijas izveidotāji. Analizēdams un novērtēdams pēc otrā pasaules kara vērojamo lielo izaugsmi ražošanā un patēriņā, R.Arons ieteica to saukt par „jaunu rūpniecisko apvērsumu”. Kvalitatīvais pacēlums ir kolosālu pārmaiņu rezultāts, un tā virzošais spēks ir ražošanas automatizācija, būtiska darba ražīguma palielināšanās, milzīgs saražotās produkcijas apjoma pieaugums un „revolūcija ienākumos”. V.Rostovs darbā „Ekonomiskās izaugsmes stadijas. Nekomunistiskais manifests” (1960.) iedala visu agrāko un mūsdienu sabiedrību attīstību piecās stadijās:
- tradicionālās sabiedrības stadija;
- pārejas sabiedrības stadija, kad tiek radīti uzplaukuma priekšnoteikumi (mainās cilvēku psiholoģija un Ņūtona idejas atraisa izgudrošanas garu, uzņēmību, gatavību riskēt utt.). Šī stadija aptver Rietumeiropā XVIII gs. un XIX gs pirmo pusi, ASV XIX gs sākumu, jaunattīstības valstīs XX gs. vidu;
- uzplaukuma jeb rūpnieciskās revolūcijas stadija, kad palielinās uzkrātais kapitāls, strauji attīstās vadošās rūpniecības nozares (Anglijā šī stadija aptver XVIII gs beigas, ASV XIX gs. vidu, Vācijā – XIX gs. otro pusi, Krievijā – XIX gs. beigas un XX gs pirmās desmitgades, Ķīnā, Indijā – XX gs. vidu);
- brieduma stadija – būtiski palielinās nacionālais ienākums, strauji attīstās jaunas rūpniecības nozares (Anglijā ap 1850. gadu, ASV – ap 1900. gadu, Francijā, Vācijā – ap 1910. gadu, Japānā ap 1940. gadu, PSRS – ap 1950. gadu);
- augsta masu patēriņa laikmets, kura raksturīgākā iezīme – ilgstošas lietošanas preču (automobiļu, ledusskapju, televizoru u.c.) masveida patēriņš. Pirmās šo stadiju sasniedz ASV, nedaudz vēlāk – Rietumeiropas valstis un Japāna.
Ar trešo stadiju sākas industriālā sabiedrība. Tās pēdējā posmā privātīpašums pārstāj būt galvenais varas un ekonomiskās attīstības stimuls un sociālās struktūras (sociālās noslāņošanās) noteicējs. Konflikti starp sabiedrības slāņiem vairs nav tik asi un risinās kopējā konsensa (vispārējas vienprātības) ietvaros. Tā kā ekonomika ir orientēta uz cenu pazemināšanu, nevis celšanu, tad merkantīlā (veikalnieciskā) ētika un orientācija uz tirgu kā brīvības instrumentu pamazām kļūstot par anahronismu.
Džons Kenets Gelbreits (ASV prezidentu Dž. Kenedija un L.Džonsona padomnieks) raksta par "jauno industriālo sabiedrību", ko, viņaprāt, raksturo sekojošas pazīmes:
- lielās korporācijas aptver ne tikai ražošanu, bet arī tirdzniecību, masu komunikācijas līdzekļus, izklaides industriju utt.;
- lielo korporāciju veidošanās pakļauj individuālās intereses, dodot priekšroku grupu interesēm;
- mazinās konkurence, korporācijas atsakās no maksimālās peļņas sabiedrībai par labu;
- mainās sabiedrības sociālā struktūra un varas mehānisms - vara vairs nepieder atsevišķiem indivīdiem, bet grupām, kuras pārvalda informāciju, izstrādā un pieņem lēmumus (augstas klases inženieri, plānotāji, eksperti, kas strādā kā vienota grupa);
- vara no tehnokrātiem (tehnostruktūras) pāriet zinātnieku un pedagogu rokās, jo valdīšanai nepieciešamas speciālas zināšanas; veicinot zinātnes un zināšanu attīstību, tehnostruktūra vienlaicīgi kļūst no tām atkarīga;
- korporācijas un valsts kļūst sabiedrotās – tās sadarbojas, viena otrai palīdz, lai sasniegtu augstus ekonomiskos rādītājus;
- tirgus ekonomikā palielinās plānošanas loma un līdz ar to valsts nozīme;
- realizējas konverģence – izzūd atšķirības starp dažādām valstīm un veidojas jauna industriālā sabiedrība globālā mērogā.
O.Toflers savā grāmatā „Nākotnes šoks” raksta par trīs viļņiem jeb revolūcijām, kas atspoguļo kardinālās izmaiņas sabiedrības dzīvē. Pirmais vilnis esot lauksaimnieciskā revolūcija, otrais – rūpnieciskā, bet trešais – gaidāmais, tas, kas vēl tikai tuvojas, ir informatīvā revolūcija. Biežāk gan literatūrā tiek rakstīts nevis par viļņiem, bet gan par rūpnieciskajām revolūcijām, ar tām saprotot lūzuma punktus ne tikai tautsaimniecības, bet arī visas sabiedrības mērogā. Pirmās rūpnieciskās revolūcijas laikā manufaktūras nomainīja fabrikas un rūpnīcas, kurās izmantoja tvaika dzinējus, dažādus spēka pārneses mehānismus, mašīnas, utt. Tajā laikā sabiedrības dzīvē tika sagrautas tradicionālās kārtu privilēģijas, pasludinātas pilsoņu tiesības, tika likti pamati sabiedrības demokratizācijai. Zemēs, kur pirmā rūpnieciskā revolūcija notika vēlāk, liela nozīme bija iekšdedzes dzinēju, elektrības, gaisa transporta un citu tehnisko jaunievedumu ienākšanai sabiedrības dzīvē. Otrā rūpnieciskā revolūcija, kuru bieži sauc par modernizāciju, atšķiras no pirmās ar to, ka tā norit jaunattīstības valstīs, līdzās pastāvot nobriedušiem sociāli ekonomiskiem un kultūras paraugiem vecāko un attīstītāko industriālo valstu personā. Šajā modernizācijā (revolūcijā) liela nozīme ir ekonomiskai palīdzībai, modernās tehnoloģijas nodošanai, attīstīto valstu investīcijām utt. T.Pārsonss vērš uzmanību uz „aizkavējušos modernizāciju”, kad atpalikušās valstis aizgūst un pārņem racionalizētus sociāli ekonomiskos modeļus no attīstītām valstīm bez pienācīgām izmaiņām savas valsts sociālajos institūtos, struktūrās, cilvēku sociālajās kvalitātēs. Rezultātā var veidoties „iracionāli industrializētas sabiedrības”, kuras patērē nesamērīgi daudz resursu, salīdzinot ar šo resursu sociālo atdevi. Trešais vilnis jeb trešā revolūcija ir saistīta ar elektronikas, datortehnikas, informātikas un telekomunikāciju strauju ielaušanos visās dzīves jomās.
Literatūra par šo tēmu
- Ozoliņa Ž. Pasaules globālās attīstības doktrīnas: Metod. Izstrādne. - Rīga, 1991
- The Concise Oxford Dictionary of Sociology. / Ed. Marshall g. - Oxford, 1994
- The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988
- The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996
- Aron R. The industrial society. - N.Y., 1967
- Rostov W.W. The Stages of Economic Growth: A Non-Comunist Manifesto. - Cambrige, 1960
- Toffler A. Future Shock. - N.Y., 1971
