Rietumu brīvprātīgo armija

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgās armijas izveidošanu un pakļāva to Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeničam, uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties.

Pirmo vienību sāka veidot Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē 1919. gada pavasarī, no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Jūnija beigās vienība tika pārvesta uz Jelgavu, kur Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā tika papildināta ar atbrīvotajiem karagūstekņiem, brīvkorpusiem un no landesvēra atvaļinātajiem . 21. septembrī fon der Golcs noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai baltieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs (viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu), neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija vācu. Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju). Armiju veidoja:

• Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
• Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
• Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
• Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);
• Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
• Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
• Upes kara flote
  

Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Atsevišķas tās vienības turpināja darboties Vācijā t.s. brīvprātīgo korpusu sastāvā.

Attēlu galerija

• Freikorpskmpferrussis.jpg

  karavīri

• 

  Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.

• 

  Armijas parāde, 29.06.1919.

• Keller 1 schwadron.jpg

  Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri, 29.06.1919.

• 

  1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

• 

  Pāvels Bermonts ar saviem virsniekiem

• 

  Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem

• 

  Karavīri, 1919. gada rudens

• 

  vācu vienība. 1919. gada rudens

• Westarmee Eiserner Division 1919.jpg

  Dzelzsdivizija, 1919. gada 1. septembris

• 

  Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada rudenī

• 

  426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

• 

  lidmašīnas, 1919. gada oktobris

• 

  notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

• 

  bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

• 

  zenītlielgabals "Max"

• 

  zenītlielgabals "Moritz"

• 

  Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

• 

  Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

• 

  Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

• 

  Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
• P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)

Resursi internetā par šo tēmu

• Viesturs Sprūde. «Bermontiādes» vēstures nekoptais dārziņš. // Latvijas Avīze. 04.11.2009.

---

• Гольдин A. Речная флотилия Западной добровольческой армии полковника П. М. Бермондта-Авалова в боях в Прибалтике (октябрь – декабрь 1919 г.) - diskusija
• Западная добровольческая армия - diskusija
• РУССКАЯ ЗАПАДНАЯ ДОБРОВОЛЬЧЕСКАЯ АРМИЯ
• Вольфганг Акунов. Позабытая война.
• Сергей Вейгман. Немецкий фашист из русских князей. // Столичные новости. №05 (201) 12-18 февраля 2002
• Сергей Базанов. Граф Келлер - первая шашка Русской армии.
• Западная добровольческая армия - Русская Идея
• Русская Западная добровольческая армия
• Крест Бермонт-Авалова
• Гольдин А.П. Наступление западной добровольческой армии на Ригу в октябре 1919 года: причины, цели и последствия.