Maltas ordenis

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 4. novembris, plkst. 16.10, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maltas ordenis
Malta crest.png
dibināts 05.02.1113.
valsts 30.05.1530.-11.06.1798.
devīze Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum

(Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)

sizerens
hierarhija
  • lielmestrs (Grand Magistery')
  • lielkomandors (Grand Commander)
  • maršals (Marshal)
  • hospitālietis (Hospitaller)
  • admirālis (Admiral)
  • turkopoliers (Turcopolier)
  • lielkanclers (Grand Chancellor)
  • lielbeilifs (Grand Bailiff)
    • konventa bailifs (Conventual Bailiff)
    • komandors (Commander)
      • bruņinieki (Knights)
      • garīdznieki (Chaplains)
      • seržanti (Serjeants-at-Arms)
        • ieroču brāļi (Brothers of Arms)
        • saimniecības brāļi (Brothers of Office)
Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bailifs, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bailifs, lielkrusta kavalieris

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (it. Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis (abreviatūra: S.M.H.O.M. - angl. Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - ir valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, viduslaikos mūku-bruņinieku ordenis. Literatūrā un sarunvalodā satopam arī: Maltas bruņinieku ordenis, Joanītu ordenis, Hospitāliešu ordenis. Precīzs ordeņa izveidošanās brīdis nav zināms. Pastāv vairākas versijas: 1) ap 1070. gadu kāds bruņinieks Žerārs (Gerard) ar domubiedriem izveidojis hospitāli, pie esošā Svētceļnieku nama, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību svētceļiniekiem, kuriem tā būtu nepieciešama; 2) īsi pirms I Krusta kara Jeruzalemē ap 1080. gadu pie sv. Jāņa Kristītāja baznīcas (angl. Church of Saint John the Baptist) tirgotājs di Mauro no Amalfi pilsētas (mūsdienu Itālijā) ar domubiedriem izveidoja hospitāli, savukārt pats hospitālis juridiski bijis pakļauts benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina). 1107. gadā Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jaunisveidoto kopienu par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II (it. Papa Pasquale II) apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. Šajā laikā organizāciju pārstāj dēvēt par "brālību" (angl. Brotherhood), un lieto apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order). Iestājoties ordenī bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu. Laikā ap 1142. lidz 1144. gadiem hospitālieši bija atpirkuši 5 grāfistes Tripoles apkaimē un vienu principātu Jeruzalemes karalistes ziemeļos. Šajā laikā Ordenis pārvaldīja aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgus cietokšņus kā Kraku (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margatu (Margat). 1291. gadā, kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā. XIV gs. sākumā Ordenis paplašināja savus valdījumus, iekarojot Bizantijas impērijai piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas XVI gs. sākumā pārcēlās uz Sv. Romas impērijas imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis" (angl. The Sovereign Military Hospitaller Order Of Malta). Līdz ar militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks. Lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Komentāri

XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu.

Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās:

  • 1 - Pilntiesīgs (Justice);
  • 2 - Padevīgs (Obedience);
  • 3a - Goda (Honor);
  • 3b - Nepilntiesīgs (Grace) jeb Atbalstītājs (Donat).

Katrai šai kategorijai ir 4 rangi:

  • lielkrusta kavalieris;
  • komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas);
  • bruņinieks;
  • atbalstītājs (2., 3. kategorijas).

Ieteicamā literatūra

  • Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
  • Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
  • Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
  • Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Maltas_ordenis&oldid=4051"