Erchercogs

Erchercogs (lat. Archidux, it. arhiduca, vāc. Erzherzog, angl. Archduke, kr. эрцгерцог, архигерцог) - augstākās aristokrātijas tituls Rietumeiropā, ko izņēmuma kārtā lietoja Habsburgu nams. Hierarhijas rangā zemāks par kūrfirstu un karali, taču augstāks par hercogu - vienā rangā ar lielhercogu. Pirmo reizi tituls pieminēts Austrijas hercoga Rūdolfa IV (1358.-1365.) izveidotajā it kā 1156. gadā Sv. Romas impērijas imperatora Fridriha I Barbarosas Austrijas hercogiem piešķirtajā privilēģiju sarakstā „Privilegium Maius” (kas atbrīvoja Austrijas erchercogus no jebkādiem pienākumiem imperatora priekšā, izņemot pienākumu dot karaspēku pret ungāriem). Kaut arī imperatori šo privilēģiju sarakstu neatzina, jau hercogs Ernsts (1406.-1424.) sāka dēvēties par "erchercogu". Oficiāli tituls tika atzīts ap 1458. gadu, kad imperators Fridrihs III to piešķīra savam jaunākajam brālim Albrehtam VI. Sākot ar XVI gs. titulu sāka izmantot ne tikai Austrijā, bet arī citos Habsburgu dinastijas karaļnamos, lai nošķirtu karaliskās asins prinčus un princeses no nekaraliskiem hercogiem.