Rubenis Jānis
Jānis Rubenis - virsnieks.
Dzimis 1896. gada Vidzemes guberņā, Kusas pagastā, Kusas muižas graudnieka ģimenē. Pēc mācībām Kārzdabas pareizticīgo draudzes skolā un Līzeskalna (pie Madonas) ministrijas skolas absolvēšanas 1912. gadā, viņa paša vārdiem runājot, strādājis dažādās vietās par kantoristu (policijā Madonā, Bērzpils pagasta valdē).
Sākoties Pasaules karam, viņš strādāja Ludzas apriņķa karaklausības pārvaldē, bet 1915. gada vasarā, atskanot aicinājumam iestāties latviešu strēlnieku vienībās, devās uz Rīgu un pieteicās. Tika iedalīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona 1. rotā. Pēc Slokas kaujas 1915. gada oktobrī tika piekomandēts bataljona štābam kā rakstvedis, 1916. gada jūlijā atgriezās savā rotā, jo tikko (maijā) bija nokārtojis 2. šķiras brīvprātīgā (savvaļnieka) pārbaudījumu Tērbatā, Aleksandra ģimnāzijā, un pirms nosūtīšanas uz praporščiku skolu vajadzēja iegūt nepieciešamo ierindas stāžu. Sekoja Ziemassvētku kaujas un jau to pirmajā dienā – 23. decembra vakarā mežā pie Skangaļiem J. Rubenis krita vācu gūstā, taču pēc 10 minūtēm, izmantojot sniegā paceltu vācu rokas granātu, izbēga un tanī pašā naktī pievienojās pulkam. Par šo varoņdarbu tika apbalvots ar IV šķiras Jura krustu, bet 1917. gada februārī par kaujas nopelniem paaugstināts par jefreitoru. 1917. gada maijā absolvēja februārī uzsākto mācību komandas kursu, tika paaugstināts par jaunāko unteroficieri un komandēts uz Ziemeļu frontes praporščiku skolu Gatčinā. Tās četru mēnešu kurss tika pabeigts septembrī. Sekoja virsnieka dienests latviešu strēlnieku rezerves pulkā Tērbatā līdz pilnīgam armijas sabrukumam. 1917. gada beigās–1918. gada sākumā J. Rubenis devās uz Krieviju, Ribinskā tika demobilizēts no armijas un augustā atgriezās vācu karaspēka okupētajā Vidzemē, kur dzīvoja pie vecākiem Madonas apriņķī.
1918. gada decembrī viņš devās uz Rīgu ar nodomu iestāties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, taču ieradās pilsētā par vēlu – 1919. gada 2. janvārī (faktiski – gandrīz vienlaicīgi ar ienākošo Sarkano armiju). Februārī tika mobilizēts padomju Latvijas armijā un dienēja tās štābā Daugavpilī par rakstvedi (pēc šīs armijas izformēšanas iecelts par 4. strēlnieku divīzijas 2. brigādes štāba izlūkošanas punkta priekšnieku, taču pēc paša vēlēšanās dienēja par vienkāršu rakstvedi), bet augusta sākumā dezertēja un, pārejot pāri frontes līnijai pie Bērzpils, nonāca pie Igaunijas karaspēka, kas nodeva to latviešu iestāžu rīcībā. Līdzīgi kā daudziem citiem pārbēdzējiem, arī J. Rubenim bija zināms laiks jāpavada Vidzemes–Latgales gūstekņu nometnē. Taču atšķirībā no citiem viņam nepaveicās. Divi no arestētajiem komunistiem uzrādīja viņu kā kādas muižas pārvaldnieka slepkavu – padomju rotas komandieri un tāpēc J. Rubenis tika ievietots Valmieras cietumā, lai nodotu kara tiesai. Viņu izglāba atradies liecinieks un 1. oktobrī sekoja atbrīvošana.
1919. gada 8. oktobrī, sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam, J. Rubenis tika ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā kā leitnants, 1. rotas jaunākais virsnieks, bet 8. novembrī iecelts par 4. rotas jaunāko virsnieku, nedaudz vēlāk – vada komandieri. 1920. gada 10. martā J. Rubenis no Latgales frontes tika nosūtīts uz apsardzības ministrijas organizētajiem virsnieku kursiem Rīgā, kurus viņš pabeidza miera noslēgšanas priekšvakarā. Pēc Neatkarības kara viņš turpināja dienestu 7. Siguldas kājnieku pulkā, kas tika novietots Alūksnē. 1921. gadā J. Rubeni paaugstināja par virsleitnantu (par kaujas nopelniem), bet 30. gados – par kapteini. Viņš komandēja vadu, pēc tam – rotu. 1938. gadā kapteini J. Rubeni pārvietoja dienestā uz 2. Ventspils kājnieku pulku Liepājā. Dienesta laikā bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu ieskaitīja 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. 1941. gada 14. jūnijā kapteinim J. Rubenim laimējās – viņa uzvārds bija no Litenes nometnes izsūtāmo virsnieku sarakstos, taču viņš apcietināšanas laikā atradās Gulbenes slimnīcā ar aklās zarnas iekaisumu. Sākoties Vācijas-PSRS karam, jūnija beigās J. Rubenis pievienojās pulkveža-leitnanta Kārļa Aperāta vadītajiem latviešu partizāniem vidzemē, bet vēlāk, vācu okupācijas laikā, strādāja par grāmatvedi kādas kokzāģētavas kantorī Rīgā, tika mobilizēts latviešu leģiona 15. divīzijā, pēc kara nonāca gūstā Vācijā. 1947. gadā izceļoja uz Lielbritāniju, bet 1950. gadā – uz Kanādu, kur aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās, laiku pa laikam publicēdams Siguldas pulka piemiņas fonda izdevumā “Mūsu Dzīve” savas atmiņas un pārdomas.
